Inerce politikā ir nenoliedzama un nereti briesmīga lieta. Uz Tautas partijas kapu kopiņas jau drīz plauks pirmās maijpuķītes, bet sabiedrības mitoloģijā oranžie joprojām asociējas ar ļaunuma iemiesojumu, kas viens pats, bez citu partiju draudzīgas palīdzības ievedis Latviju purvā. Līdzīgi ir ar Zatlera Reformu partiju (ZRP). Neveiksmīgā starta izraisītās nievas, zobgalības turpina pavadīt šo partiju (un atspoguļoties tās zemajos reitingos), lai gan neko glupu ZRP pēdējo mēnešu laikā nav sastrādājusi un tai pat būtu, ko ierakstīt savu labo darbu sarakstā. Pēc varenās uguņošanas un kliegšanas nu izrādās, ka Ķīlis ar pārraugāmo izglītības nozari saprotas gluži labi un vienlaikus nav zaudējis vēlmi virzīt tajā reformas. Daudz apvīpsnātais Sprūdžs, cik noprotams, pieklusinājis savu viszinīguma sindromu un sapratis, ka tēma jāizpēta pirms revolucionāru lēmumu pieņemšanas. Pavļuts spēj iemidzināt ar savu runas veidu, tomēr bez skaļas publicitātes ir risinājis būtiskus jautājumus (piemēram, enerģētikā). Īsi sakot, drīzās politiskās nāves prognozēšana partijai liekas grūti izskaidrojama un vairāk saistāma ar daļas sabiedrības nepatiku pret partijas līderi, nevis ministru reālo darbu.
Tādējādi ZRP drīzumā gaidāmajā kongresā nav pamata krist panikā. Diez vai partijas tēlu uzlabos eksprezidenta uzvārda izmešana no nosaukuma, toties lielāks akcents uz ministru (vismaz dažu) darbu gan.