Tomēr ir cilvēki, kam siltais ziemas sākums sagādāja milzīgas raizes. Tie ir vīndari, kas ražo ledus vīnu. Viņi ražu var novākt tikai tad, kad temperatūra noslīd zem -7 grādiem. To ražo valstīs, kur ir pietiekami daudz saules, lai vīnogas paspētu nogatavoties, bet ziemā gaiss atdzistu un būtu iespējams ievākt ražu. Eiropā tās ir Vācija un Austrija. Pēc Vācijas Vīna institūta informācijas, šoziem visas uz lauka atstātās ledus vīnam paredzētās ogas sapuva, tāpēc vīna nebūs. Austriešiem paveicās. Slavenākajā šī vīna ražošanas vietā pie Neizīdles ezera gaiss tomēr pēdējā brīdī sasniedza nepieciešamo temperatūru, un daļu ražas izdevās glābt. Kāpēc es to pieminu? Jo esmu ledus vīnu fans.
Neviens cits vīns reizē nav salds un ar tik labu skābes saturu. Nevienā citā dzērienā neesmu sastapis tik lielisku līdzsvaru un tik niansētu sabalansētību! Tāpēc sekoju līdzi notikumiem ap šiem vīniem. Laika gaitā man jau ir izveidojušies iecienītākie ledus vīnu reģioni. Tuvu mana topa augšgalam atrodas vīni no Neizīdles ezera apkārtnes. Pateicoties īpatnējam mikroklimatam, ko ietekmē šī lielākā Eiropas sālsūdens ezera klātbūtne, top aromātiski un garšas ziņā ļoti koncentrēti desertvīni. Nesen manās rokās nonāca viens šāds šedevrs - Weingut Hans Gsellmann Welschriesling Eiswein 2009.
Rudenī notikušajā deserta vīnu izstādē tas tika atzīts par labāko šī reģiona ledus vīnu. Aromātā saldi, bet reizē arī skābi tropiskie augļi un pavisam nedaudz maizes garoziņas. Garša atgādina medū iemērktus apelsīnus un citronus. Pēcgarša nedaudz pikanta un ļoti ilgstoša. Kamēr es lēnām izbaudīju šo vīnu, tas atdzisa un tam pazuda skābes notis, un vīns man kļuva jau par saldu.
Lai arī Neizīdles ezera apkārtnes vīni ir slaveni ar savu saldo zeltu, šeit top arī vieni no labākajiem Austrijas sarkanvīniem. Par to jāpateicas karstumam, kas ieplūst no blakus esošās Ungārijas stepes. Te arī tiek audzētas tās pašas vīnogu šķirnes, kas Ungārijā. Pirms pāris gadiem piedalījos lielā Austrijas sarkanvīnu degustācijā. Mani ieinteresēja vīni no blaufrankisch vīnogu šķirnes, ko Ungārijā sauc par kￃﾩkfrankos.
Tie ir ļoti pikanti, spēcīgi un rakstura ziņā it kā strauji vīni, kurus sākotnēji ir grūti saprast. Pēc blaufrankisch degustācijas es pirmo reizi tos pa īstam sapratu un spēju novērt to stilu. Pēdējais degustētais vīns bija Elenhof Blaufrankisch Reserve 2006. Pērkot to, biju gaidījis pikantu un nedaudz paasu garšu, tomēr tā garša mani pārsteidza.
Šis bija pavisam cita stila un līmeņa vīns. Garša bija ļoti spēcīga, tomēr reizē arī samtaini nogludināta. Aromātā tumšās ogas, gatavi ķirši, pat varbūt kaut kas no melnzemes. Garšā parādās neliels saldumiņš, kas ilgst tikai dažas sekundes desmitdaļas. Pēc tam to nomaina sulīgas un gatavas ogas. Ķirši, kazenes, iespējams, arī nedaudz melleņu. Lai arī biju gaidījis kaut ko citu, šis vīns man ilgi paliks atmiņā. Tas atgādināja pieradinātu īstu savvaļas mustangu, kas saglabājis labākās rikšotāja īpašības.