Viņš gan piebilst, ka no tā nevajadzētu izdarīt tālejošus secinājumus. Savukārt _Dienas_ aptaujātie ārzemju latvieši noraida bažas, ka tautieši būtu iecienījuši doties nelegālā peļņā uz ārzemēm, un «rāda ar pirkstu» dienvidu kaimiņu lietuviešu virzienā.
Bažas no ziemeļiem
Jautājums par Baltijas iedzīvotāju aizraušanos ar noziedzību aktualizējās pēc tam, kad Norvēģijas policistu arodbiedrības vadītājs Ēgils Hālands intervijā Igaunijas laikrakstam Postimees apgalvoja, ka lielāko daļu Norvēģijā pastrādāto noziegumu izdarot iebraucēji no Baltijas valstīm, tādēļ policija esot aicinājusi pārskatīt Šengenas līgumu, lai atjaunotu iekšējo robežkontroli. Par šādu soli nupat izšķīrusies arī Dānija. Ē. Hālanda izteikumi gan izpelnījās plašu kritiku. Arī Norvēģijas Tieslietu un policijas ministrijas runasvīrs Stefens Sundgots Āgedals Dienai uzsvēra, ka «Hālanda kungs vai arodbiedrība nerunā valdības vai policijas vārdā, viņu uzskati nesakrīt ar valdības pozīciju».
Saskaņā ar Norvēģijas Centrālā statistikas biroja datiem 2010. gadā valstī no Austrumeiropas ieradušies aptuveni 26 000 imigrantu. No viņiem 11 000 bijuši poļi, 6500 - lietuviešu, 2000 - latviešu un 1000 - igauņu, savukārt S. Sundgots Āgedals citē statistiku par Norvēģijas cietumos ieslodzītajiem ārzemniekiem - latviešu skaits ir neliels, pagājušogad tādi bijuši tikai pieci. Tikpat bijis Igaunijas izcelsmes noziedznieku, bet daudz lielāks ir Lietuvas izcelsmes ieslodzīto skaits, kas 2010. gadā sasniedzis 108. Runasvīrs tomēr uzsver, ka robežkontroles atjaunošana ar Baltijas valstīm nav pat apspriežams jautājums.
Arī Dienas aptaujātās Norvēģijā dzīvojošās latvietes ir izbrīnītas par šādas problēmas pastāvēšanu. Jana, kura Oslo dzīvo jau kopš 1998. gada, norāda, ka pēdējā laikā nekādu aktualitāšu saistībā ar noziedzniekiem no Baltijas nav bijis. «Ap 2008. gadu gan bija runas par profesionālām zagļu bandām no Lietuvas un Polijas, kuras bagātākajos pilsētas rajonos aplaupīja privātmājas, bet pēc tam nekas vairs nav dzirdēts. Agrāk arī bija tādi, kas atbrauc «iepirkties par brīvu» un aizbrauc atpakaļ, turpretim tagad vairāk ir tādu cilvēku, kas iebrauc godīgi strādāt,» viņa norāda.
Savukārt Līga, kura strādā par medmāsu kādā kalnu ciematā netālu no Bergenas, ir ļoti pārsteigta par runām par nevēlamajiem baltiešiem. «Šeit kalnos viņiem situācija ir tāda pati kā mūsu Latgalē, kur visi aizbrauc uz pilsētu, bet uz vietas paliek mazi bērni un pensionāri. Viņi ļoti baidās, ka pie viņiem nenotiek kā Vācijā, kur sabrauca daudz turku, jo negrib sev kaimiņos musulmaņus, tāpēc norvēģi ir ļoti priecīgi, ka brauc strādnieki no Baltijas,» klāsta Līga.
Arī Īrijā esam mierīgi
No Lielbritānijas un Īrijas, kurās pašlaik ir lielākā nesen izveidojusies latviešu diaspora, salīdzinoši regulāri pienāk ziņas par kāda «mūsējā» izdarītiem noziegumiem. Tomēr arī šo valstu latvieši sevi par zagļiem neuzskata. «Uz Īrijas mēroga Latvijas pilsoņu noziedzība ir ļoti minimāla. Neesam jau balti un tīri, ir bijuši, piemēram, ar nodokļiem saistīti pārkāpumi, kad latvietes ir pieķertas, ka izkrāpj no valsts sociālos pabalstus. Bet mūsu braļukas pieķer biežāk,» norāda Latviešu biedrības Īrijā vadītājs Jānis Kargins. «Stereotips ir tāds - ja ir runa par dokumentu viltošanu vai arī vajag saorganizēt bariņu, lai kādu piekautu, piedzītu parādiņu vai ko vēl trakāku, jāprasa lietuviešiem,» viņš atzīst.
Oficiālus datus par latviešu vai citu Baltijas valstu emigrantu noziedzību Īrijā gan neizdevās iegūt. Īrijas policijas sabiedrisko attiecību speciālists Dienai norādīja, ka tā nekad nav noziedzniekus iedalījusi pēc tautības vai izcelsmes valsts, tāpēc tā nekādus statistikas datus par to sniegt nevarot.
Ir arī profesionāļi
VP Starptautiskās Sadarbības biroja priekšnieks E. Strautmanis norāda: «Ir acīmredzams, ka ir virkne personu, ne tikai no Latvijas, kas uz ārvalstīm dodas tikai un vienīgi, lai veiktu tur noziedzīgus nodarījumus. Ir novērota tendence, ka cilvēki pārvietojas no valsts uz valsti, izdara virkni noziegumu vienā valstī, bet pēc tam dodas uz citu valsti, jo pārvietošanās ES ietvaros nav ierobežota, tomēr pozitīvā ziņa sabiedrībai ir tāda, ka policijas rīcībā ir pietiekami daudz kompensējošo mehānismu, informācijas apmaiņa notiek pietiekami ātri un agrāk vai vēlāk viņu noķer.» Viņš gan atzīst, ka situācija nav ideāla: «Realitāte diemžēl ir tāda, ka policija reizēm ir pussolīti aiz muguras noziedzīgiem grupējumiem, kuru sadarbības iespējas ir pietiekami neierobežotas. Arī Eiropola ziņojumā teikts, ka nereti noziedzīgās grupas cita citai par sniegto palīdzību atlīdzina ar pakalpojumiem, teiksim, jūs mums zagtas mašīnas, mēs jums kontaktus narkotiku tirgū.»