Vidējā un vecākā paaudze Latvijā vēl atceras padomju laikus, kad indivīdam, kurš vēlējās ieņemt kaut cik augstu amatu, bija jāstājas PSKP rindās. Gan tolaik, gan jo īpaši mūsdienās daudzi no tolaik tādu soli spērušajiem kā attaisnojumu min, ka a) nekādām komunistu idejām jau tāpat viņi neesot ticējuši, b) viņi vienkārši gribējuši sevi realizēt, strādāt sabiedrības labā utt. Un tagad atrodam, kā saka, desmit atšķirības starp aizvadītā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem un 2013. gadu, kad darbojas faktiski identiski spēles noteikumi. Gribi būt ministrs -stājies partijā! Pat ja līdz tam tava pilsoņa sirsniņa nemaz tik dedzīgi nav pukstējusi konkrētās organizācijas virzienā (ja jau stājies tikai tagad), pat ja nekādu aktīvu darbību tieši organizācijā negrasies attīstīt (tev taču pirmajā vietā ir ministra darbs...). Nu, formalitāte, un viss.
Argumenti, kas tiek minēti par labu šādai PSRS laiku praktikai, ir smieklīgi. Redz', par bezpartijisko ministru neviena partija nevarot uzņemties «politisko atbildību». Un kāda tad ir konkrētā «atbildība», kādu partija X uzņemas par ministru - šīs partijas biedru? Pārceļ kā komunistu laikos no viena vadoša posteņa uz citu, sliktākajā gadījumā uz laiku izsūtot uz kādu nomaļāku partijas šūniņu vai iestādi? Bezpartijiskam ministram esot grūtāk strādāt, jo viņam neesot politiskās «aizmugures». Atvainojiet, bet tā ir tieši totalitārās padomju sistēmas atgremošana - ja tu neesi «partijas biedrs», mēs nedodam «fondus» tavam kolhozam, kombinātam utt. (Un nav jau arī tā, ka, ja ministra iecere ir jēdzīga, viņa komanda māk strādāt ar presi, parlamenta frakcijām un komisijām, tad viņu var nobremzēt tikai tāpēc, ka kabatā nav partijas biedra kartes.)
Var saprast, ka parlamentā t. s. neatkarīgie deputāti nav īsti jēdzīga parādība - vismaz kamēr cilvēki vēl savus pārstāvjus tieši pēc partiju listēm. Bet kāpēc tāda «dzīšana partijās» izpildvarā? Un te viens otra cienīgi ir gan premjera partija, gan pats jaunais satiksmes ministrs, tādēļ pareizāk būtu teikt «dzīšanās partijā»...
Atbilde varbūt meklējama interesantā sīkumā - vai esat ievērojuši, ka amatpersonas - to skaitā pašai Vienotībai piederīgas - pēdējā laikā vairs nekaunas lietot vārdu savienojumu «varas partija», kuru iepriekš bija sakompromitējusi Tautas partija? Grūti spriest, vai šī apzīmējuma lietotāji paši saprot, ka ir pamatīga atšķirība starp jēdzieniem «valdošā partija» un «varas partija». Valdošā partija ir pie varas, jo uzvarējusi vēlēšanās - līdz ar to arī PSKP nevar saukt par valdošo partiju. Toties tā nepārprotami bija «varas partija», ja ar to saprotam «nomenklatūras arodbiedrību».
Jebkurā partijā ir ideālisti un programmā rakstītajam uzticīgi biedri - droši vien tādi bija arī PSKP. Tomēr partiju vadība, iespējams, neapzināti mērkaķojas pakaļ sistēmai, no kuras taču pirms vairāk nekā divdesmit gadiem atteicāmies.