Kad iesākas diskusijas par Saeimas deputātu atalgojuma adekvātumu, vairākums sabiedrības sliecas apgalvot, ka - var jau daudz minēt salīdzinājumus ar parlamentāriešu atalgojumu citur Eiropā, tomēr mūsējie tautas priekšstāvji saņem pārāk daudz. Jo vēlētāji novērtējumu Saeimas darbam dod gan vadoties pēc sava priekšstata par varu kopumā, gan pēc tā, ko viņi redz TV. Savukārt TV lielākoties kā ilustrāciju izmanto plenārsēžu ainiņas, kas tiešām var radīt iespaidu par garlaikotu attieksmi vai tukšvārdību. Tomēr parlamenta darbs lielākoties noris komisijās (ne velti plenārsēdēs balso par jautājuma nodošanu komisijai x un komisijas x pārstāvis ceļ priekšā plenārsēdē konkrētos likumprojektus).
Tādēļ jo bēdīgāk, ja deputāti ne tikai gurķojas vai neapmeklē plenārsēdes, bet liderīgi apmeklē to komisiju sēdes, kurās paši izvēlējušies strādāt. Jo komisijas ir laba vieta reālam darbam vairāku iemeslu dēļ. Pirmais: komisijās deputāti uzaicina un uzklausa ekspertus, nozaru pārstāvjus, kurus plenārsēdē objektīvi pie teikšanas nelaiž. Respektīvi, komisija ir vieta, kur politiķis var gūt daudzpusīgu informāciju, nevis kolēģu, iespējams, nekorektos atreferējumus. Otrais: komisijas sēdes modelis dod iespēju jautājumu izskatīt nesteidzīgāk, koncentrējoties uz konkrēto tēmu, atšķirībā no plenārsēdes, kur viens dienas kārtības jautājums dzen uz priekšu iepriekšējo.
Tātad runa ir ne tik daudz par nodokļu maksātāju naudas nekorektu izlietojumu, cik deputātu - komisiju sēžu kavētāju - nevēlēšanos izmantot iespēju iegūt priekšstatu par valstī notiekošo.