Ekonomiski sarežģītos laikos tradicionāli aktualizējas jautājums par valsts lomu, turklāt nostiprinās pretējie viedokļi. Proti, vieni eksperti norāda, ka valsts ir pamanījusies sastrādāt tik daudz nejēdzību, ka, prasti sakot, labāk lai stāv pie ratiem un nesabojā spēles laukumu, citi, tieši otrādi, akcentē, ka valstij kredītresursu dārdzības vai nepieejamības laikā ir aktīvi jāfinansē ekonomika un tai jāpalīdz arī ar citiem instrumentiem.
Taisnība, lai cik banāli tas skan, ir kārtējo reizi pa vidu. Var piekrist liberālajam Latvijas Bankas vadītājam, kurš intervijā Dienai (19. novembris) uzsver, ka valsts galvenais uzdevums ir savest kārtībā pašai savu saimniecību (budžetu) un, ja šis nosacījums ir izpildīts, tas pozitīvi ietekmēs ekonomiku kopumā. Tajā pašā laikā Rimšēviča kungs diez vai noliegs, ka Vācijas ekonomikai šobrīd klātos krietni grūtāk, ja valsts būtu tikai turējusi kārtībā savas finanses, bet nebūtu ar dažādiem finansiāliem stimuliem veicinājusi darbvietu (kaut ne pilna laika) saglabāšanu privātajā sektorā. Tajā pašā laikā tiem, kuri aicina vērst skatus Austrumāzijas virzienā, meklējot iedvesmu pareizai valsts ekonomiskajai politikai, varētu atgādināt, ka tad jārēķinās - visus labumus biznesam nevar gaidīt, vienlaikus saglabājot mums vēlamu sociālo budžetu. Proti, daudz piesauktajā Dienvidkorejas modelī valsts tiešām ir palīdzējusi saviem uzņēmējiem, nodrošinot salīdzinoši zemu nodokļu slogu - apmēram 26% no valsts IKP (iepretī vismaz 30% Rietumos). Tajā pašā laikā sociālo maksājumu apjoms Dienvidkorejā arī ir mazs - 11% no IKP. Citiem vārdiem sakot, vienlaikus stimulēt ekonomiku, pazeminot nodokļus, un saglabāt valsts sociālās garantijas diez vai ir iespējams.
Iespējams, valsts līdzdalība ekonomiskās aktivitātes veicināšanai jākoncentrē šādos virzienos: a) normatīvo aktu sistēmas vienkāršība un nepretrunīgums (t. sk. - lai tos nevar traktēt «pēc vajadzības»); b) tikai valsts rīcībā ir instrumenti, kas novērš godīgas konkurences kropļošanu, - sākot ar cīņu pret nodokļu nemaksāšanu un korupciju (jo korupcija ir ne tikai atsevišķu amatpersonu «piepelnīšanās» un valstij neizdevīgs lēmums, bet arī konkurences sacūkošana), beidzot ar vēršanos pret tirgus dalībnieku neoficiāliem «dīliem» par cenu līmeni un sfēru sadali; c) mūsdienīga izglītības sistēma - visu cieņu privātajam sektoram augstākajā izglītībā, tomēr privātie nevar nodrošināt sistēmas jēdzīgumu, sākot ar pamatskolu; d) sabiedriskā drošība (ekonomika neuzplauks pat lētu izmaksu un laba patēriņa apstākļos, ja būs «mežonīgie Rietumi»); e) infrastruktūras uzturēšana - ar to saprotot ne tikai ceļus, bet arī elektroenerģijas un interneta pieejamību.
Ja valsts tiktu galā ar šiem pienākumiem, tas, iespējams, būtu pilnīgi pietiekami.