Šī sociālā netaisnība, iespējams, radusies starpinstitucionālas komunikācijas trūkuma dēļ starp Labklājības ministriju (LM), kas nosaka pabalstu apmēru Latvijas iedzīvotājiem, un Iekšlietu ministriju (IeM), kuras paspārnē esošā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) lēmusi par izmaksājamo naudas apmēru bēgļiem. Iestādes pārstāve Undīne Priekule skaidro, ka summa līdz ar nule pieņemtajiem grozījumiem normatīvajos aktos neesot mainījusies. Taču izmaiņas skar saņēmēju loku - iepriekš pabalsti pienācās tikai bēgļiem, turpretim tagad arī personām, kas šim statusam neatbilst, taču ir pamats uzskatīt, ka viņu iepriekšējās mītnes zemēs draud necilvēcīga izturēšanās, nāves sods vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ apdraudēta viņu dzīvība. Šie cilvēki saņem atļauju Latvijā apmesties nevis bēgļa, bet gan alternatīvajā statusā.
Pieaugušie gaida
Pērn bēgļa statuss Latvijā piešķirts 14 cilvēkiem - pēdējo gadu dati rāda, ka tendence ir augoša. Tomēr daudz lielākam cilvēku skaitam ilgstoša uzturēšanās mūsu valstī tiekot atteikta. PMLP Patvēruma lietu nodaļas vadītāja Līga Vijupe atklāj, ka bēgļa statusu piešķir tikai ceturtajai daļai gribētāju - pārējos no valsts izraida, ja vien viņi nav iesnieguši apelācijas sūdzību: «Ilgstošs patvērums līdz šim ne reizi nav ticis piešķirts nevienai personai no Gruzijas. Savukārt liela daļa Sīrijas pilsoņu pie tā tiek, jo situācija viņu valstī patiešām ir bīstama.»
Visi bēgļa statusa kārotāji līdz lēmuma saņemšanai uzturas PMLP struktūrvienībā - patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Mucenieki, kas izveidots bijušajā padomju armijas militārajā bāzē Ropažos. Tur ir sporta zāle, bērnu istaba, datoru istaba, bibliotēka. Dienas rīcībā esošā informācija liecina, ka patlaban centrā dzīvo 30 cilvēku - visvairāk ir Gruzijas pilsoņu, bet ir arī Sīrijas un Nigērijas pavalstnieki. Viņiem ir nodrošināts dzīvošanai nepieciešamais minimums, un katram ik dienu tiek izmaksāta dienas uztura nauda - 2,15 eiro personīgiem tēriņiem. Nepilngadīgie patvēruma meklētāji ik rītu dodas mācīties uz kādu Rīgas centra skolu - šādas tiesības viņiem paredz starptautiskie, Eiropas Savienības akti, kas ir saistoši arī Latvijai. Visiem patvēruma meklētājiem ir tiesības saņemt veselības aprūpi un brīvi pārvietoties, bet pēc tam, kad iegūts bēgļa statuss, viņi var iekļauties darba tirgū un būt līdzvērtīgi vietējiem iedzīvotājiem.
Palaiž pašplūsmā
Praksē gan integrācijas politika klibo. Latvija par sev saistošu neuzskata Ženēvas konvenciju, kas nosaka, ka «dalībvalstis pēc iespējas veicina bēgļu asimilēšanu un naturalizāciju». Mūsu valstī bēgļi ir pielīdzināti jebkuram citam ārzemniekam, kam viss ir paša rokās - gan valodas apgūšana, gan legāla iztikas avota atrašana. L. Vijupe atzīst, ka no valsts puses nav norīkots neviens sociālais darbinieks, kas bēgļiem sniegtu konsultācijas vai palīdzētu iedzīvoties Latvijā. Atbildība par to esot jāuzņemas Kultūras ministrijai, kas šo jautājumu nav spējusi sakārtot. Arī Muceniekos strādā tikai pāris darbinieku, kuru vidū nav atbalsta personāla, kas spētu palīdzēt nomāktajiem un Latvijas varas iestāžu lēmuma gaidās dzīvojošajiem patvēruma meklētājiem.
Salīdzinājumā ar situāciju Eiropā kopumā Latvija patvēruma meklētāju vidū neesot populārs galamērķis. L. Vijupe norāda, ka daudzi bēgļi šeit nokļūst nejaušības pēc - tikai tāpēc, ka nav izdevies sasniegt iecerēto galamērķi, piemēram, Zviedriju. Patlaban Eiropā patvērumu meklē vairāki simti tūkstošu cilvēku, kuri dažādu ārējo faktoru ietekmē bēg no savas valsts. Jāpiebilst, ka bēgļa pabalsta apmērs citur Eiropas Savienībā ir daudz lielāks nekā Latvijā, piemēram, Lielbritānijā atšķirība ir četrkārtīga.