«Spēru kāju uz akmens senču pirtiņas priekšā, mēģināju sazīmēt pārbūvēto istabu kontūras, iebridu burzguļojošajā upītē. Pati māja, bez saimnieka palikusi, bija galīgi nolaista, pagaidu mītnieki bija pamanījušies pat sijas ārdīt, lai nebūtu jāgādā malka. Turpmāk abi ar vīru ielikām visus spēkus, un vecais nams ar pateicību to pieņēma, kļūdams aizvien mājīgāks.»
Tev slikta kaimiņiene
Bet tad pēkšņi satumsa. Vīrs, būdams stiprs un veselīgs, negaidīti nopietni saslima. Pateicoties Rīgas kvalificētajiem speciālistiem, viss beidzās bez sekām. Pareizāk - sekas bija, un smagas, tikai ne veselībai. «Kāda slimniece nodaļā, vērīgi ielūkojusies manā vīrā, pačukstējusi: «Tev ir slikta kaimiņiene. Viņa tev uzsūtījusi šo kaiti.» Slimības brīdī cilvēks, lai cik gudrs un racionāls, psiholoģiski ir viegli ievainojams. Vīrs kļuva domīgs. Teiktais iekapsulējās prātā. Atbraucis mājās, viņš noskaidroja, ka kaimiņu pilsētiņā dzīvo gaišreģe Rozālija, kura var noņemt visādus nelabumus. Pa telefonu abi vienojās par pieņemšanas laiku. Es vēl to nopietni neņēmu.»
Mājās vīrs atbraucis satriekts. Rozālija pateikusi, ka kaimiņiene viņam «uzlikusi uz nāvi». Glābt varot, tikai vajadzīgs pusotra tūkstoša latu - lieta nopietna. Rozālija atstājusi labu iespaidu - pajauna, moderni ģērbusies, laipna, iejūtīga runa. Nekas tāds, kas iedvestu neuzticību. Acīmredzot modernizējas arī paaudžu paaudzēs pārmantotās profesijas pārstāves. Bet, kā senāk, viņas ļoti jūt cilvēka tā brīža trauslāko vietu, kad tiek noliegts loģiskais, ļaujoties iluzoram glābšanās mehānismam.
Kaut par ceturtdaļvelti
Nākamajā rītā pagalmā parādījusies kaimiņiene. «Izgāju pretī. Kad atgriezos, vīrs mani sagaidīja bāls, klāts sviedriem, asinsspiediena rādītāji katastrofāli cēlās. Zāles nepalīdzēja. Tik viņš spēja, kā piespiest telefonā Rozālijas numuru. Atskanēja samtaina, mierīga balss: «Ak, viņa atkal ir klāt? Es zināju. Tūlīt pieslēgšos! Bet jūs dariet, lūk, ko!» Pēc primitīvas manipulācijas kļuva labāk. Aci pret aci ar reālām briesmām esam drosmīgi, bet te bija kas tumšs un baiss.» Svaru kausos pretī Rozālijas teiktajam nestājusies ne iemīlētā māja ar senču svētvietu, ne tajā ieguldītais darbs un līdzekļi. Bijis skaidrs - ātri projām no šejienes! Steidzīgi jāatrod pircējs - kaut vai par ceturtdaļvelti.
«Iesākumam uzradās meža pircēji. Ieradās vīri ar zāģiem. Egles un priedes, kas simtgadu varenībā laipni bija devušas patvērumu zvēriņiem, putniem un cilvēkiem, vaidēja, līdz krita, apsegdamas baraviku takas. Uguns arī naktī spīdēja mežā, zāģi kauca, gāžot dzīvus stumbrus, kuru siltums vēl glabāja senču pieskārienus. Uzradās pircējs mājai, aramzemei, pļavām ar aizsargājamiem augiem. Atlīdzība pēc principa - vērtība ir, bet cenas nav.» Drudzis uzņēmis jaunus apgriezienus.
Ja migla nokristu
«Nesāmies ar savu džipiņu visur, kur bija māju pārdošanas piedāvājumi. Redzējām daudzas postā ejošas mājas, nezināma laikmeta būves un pārbūves, kurās cilvēki vēl dzīvo. Žēl, ka no Jēkaba ielas nevar saskatīt tālāk par Basteja bulvāri. Kādu vientuļu lauku sētu aizbildne gribēja pārdot kopā ar veco saimnieku, kas, galēji novājējis, lupatās ievīstījies, gulēja aukstā kambarī. Sabrukušajās mājās dzīvo ne tikai slaisti un dzērāji, arī godprātīgi strādājuši vīri un sievas, salīkuši, deformētiem locekļiem. Nespēdami par sevi un apkārtni parūpēties, ne uz ko necerēdami, viņi ar sirdssāpēm mēģina tikt vaļā no kādreiz labi uzturētā īpašuma,» stāstīja mana ceļabiedre.
Beidzot jauna mājiņa tikusi atrasta. «Vēl visu apglāstīju rokām un acīm, piespiedos pie vecā ozola, lūdzot piedošanu un svētību, noskaloju seju savā svētupītē, kas tek uz austrumiem. Un tad ceļmalas egles nolieca galvas atvadu sveicienam. Aiz muguras palika tēva nams un izcirstais mežs. Sākām celt jaunu dzīvi jaunā vietā. Gribas jau ticēt, ka tā būs laimīga, bet sirds vienalga smeldz. Nu jau gan laikam Rozālija vairs mūs negaida ierodamies ar ministra mēnešalgu kabatā. Bet, ja migla nokristu, vai gūtu sirdsmieru, saprotot, kas neatgriezeniski palicis aiz muguras?»
Tuvojās Liepāja. Sieviete izkāpa. Bet viņas stāsts man dziļi iegūla prātā.