Ekonomikas ministrijas apkopotā informācija liecina, ka patlaban Latvija pati spēj saražot tikai trešdaļu vajadzīgo primāro energoresursu. Lai neglabātu visas olas vienā grozā, steidzīgi nepieciešams plāns B, kuram jārod variants, kā krīzes gadījumā valsts sevi var apgādāt ar enerģiju.
Energopolitikas stratēģiskos virzienus nosaka pirms četriem gadiem izstrādātās un apstiprinātās Enerģētikas attīstības pamatnostādnes, kuras paredz veicināt jaunas elektrostacijas būvniecību, dodot iespēju vajadzīgo enerģiju lielākā apjomā saražot pašiem, vietējo resursu plašāku izmantošanu un energoresursu piegādes kanālu dažādošanu. Kaut arī valsts energopolitka šobrīd nerunā par jaunas atomelektrostacijas (AES) būvniecību, zinātnieki ir pārliecināti, ka šis projekts ir laika jautājums, jo ļauj energoapgādes problēmu risināt pēc būtības. Raugoties uz kaimiņiem, jāsecina, ka tie kārtējo reizi aizsteigušies priekšā - par savu AES jaudu attīstīšanu nopietni domā lietuvieši, igauņi, baltkrievi un krievi.
Patēriņš pieaugs
Kaut ekonomikas krīze vēl nesen Latvijas elektroenerģijas patēriņu atsvieda 2006.-2007. gada līmenī, apgādes drošības jautājumus tā neatrisināja, bet tikai atlika. Šogad elektroenerģijas patēriņš jau atsācis palielināties. Pēc Augstsprieguma tīkla prognozēm, tuvākajos desmit gados Latvijā elektrības patēriņš augs par 2-3% gadā, šogad sasniedzot 7300, bet jau 2020. gadā - 9040 gigavatstundu.
No vienas puses, Latvijas augošo elektrības patēriņu varētu atrisināt lielāks importētās elektroenerģijas daudzums, taču, raugoties no apgādes drošības viedokļa, uz importu vien paļauties nedrīkst. Paralēli jaunu starpsavienojumu attīstībai un plāniem par kopīgas AES būvniecību Lietuvā valdība izšķīrusies par jaunas 440 megavatu cietā kurināmā elektrostacijas celtniecību Kurzemē, jo šādu staciju var uzbūvēt samērā ātri, turklāt iespējams diversificēt elektrības ražošanā izmantojamos resursus. Pēc Ekonomikas ministrijas aplēsēm, elektrostacijai darbs jāsāk 2017.-2018. gadā, bet, vai tā būs,- domas dalās.
«Patlaban NordPool biržā megavatstundas elektroenerģijas cena ir 48 eiro, tādējādi nav iespējams uzbūvēt nevienu jaunu elektrostaciju, kurā saražotās elektroenerģijas cena varētu konkurēt ar biržas cenu,» saka Latvenergo valdes priekšēdētājs Uldis Bariss. Jaunas elektrostacijas izveide investoram atmaksātos tikai tad, ja saražoto elektroenerģiju varētu pārdot par 60-80 eiro par megavatu. «To lieliski apzinās investori, un, ņemot vērā, ka staciju plānots attīstīt par investora līdzekļiem, tie uz šejieni nesteidzas,» viņš skaidro.
Pēc EM Enerģētikas departamenta vadītāja Dina Meriranda teiktā, saražotās elektroenerģijas cenu atšķirību investoram varētu segt no pārvades sistēmas tarifu palielināšanas, kas, citiem vārdiem sakot, nozīmē vienu - visai iespējamu elektroenerģijas gala tarifu pieaugumu. Cik liels varētu būt iespējamais pārvades tarifu palielinājums, šobrīd neviens nezina. To atklās sarunas ar potenciāliem investoriem. Tai pašā laikā eksperti norāda, ka stingro ES prasību dēļ jaunajā elektrostacijā, iespējams, vajadzēs izmantot tā saukto tīro ogļu tehnoloģiju, elektrostacijas izmaksas nostādot vienā līmenī ar AES būvizmaksām.
Sava AES 2030. gadā
Nopietnu iemeslu pārdomām par Kurzemes ogļu stacijas būvniecības nepieciešamību varētu dot iesprūdušā jaunās Visaginas (Ignalinas) AES projekta atdzīvošanās. «Ja beidzot aizies Baltijas valstu un Polijas virzītais Visaginas AES projekts, valdībā varētu pat tikt aktualizēts jautājums par ogļu bāzes stacijas projekta apturēšanu,» saka D. Merirands un piebilst, ka tās veidā zaļā gaisma varētu tikt dota dažām mazākām atjaunojamo resursu elektrostacijām.
Zinātnieki uzskata, ka tuvākajos gados Latvijas energoapgādes problēmas varētu tikt risinātas ar ogļu elektro-stacijas un, iespējams, arī ar Visaginas AES jaudām. Tomēr ap 2030. gadu Latvijai vajadzētu būvēt savu AES. «Tam iemesls ir gaužām vienkāršs - fosilo energoresursu izmantošana stingrāku vides prasību un ierobežotākas pieejamības dēļ kļūs arvien dārgāka, bet, attīstoties elektroenerģijas lietojumam, tās patēriņš turpinās pieaugt, paverot ceļu atomenerģētikas renesansei,» uzskata Latvijas Fizikālās enerģētikas institūta vadošais pētnieks Viktors Zēbergs. «Tas nozīmē, ka 2030. vai 2040. gadā Latvijā varētu parādīties ceturtās paaudzes elektrostacija ar aptuveni 1000 MW jaudu.»
Pēc zinātnieku domām, iespējams, uz līdz tam laikamkodolenerģijas tehnoloģijas būs gājušas tālu uz priekšu, atrisinot arī izlietotās kodoldegvielas uzglabāšanas problēmu. Jau tagad notiek pētījumi, kā izlietoto kodoldegvielu, atkārtoti apstarojot, padarīt lietojamu. Ja tiktu panākts šāds risinājums, atomenerģija kļūtu par atjaunojamo energoresursu.
Neizmantotā biomasa
Lai arī enerģētikas politikā nozīmīga loma atvēlēta atjaunojamo energoresursu izmantošanai, no enerģētiķu viedokļa tā ne vienmēr tiek uzskatīta kā pilnvērtīga bāzes jauda.
Tas nemazina zaļās enerģijas aizstāvju sašutumu, kuri ir pārliecināti, ka valsts rīkojas pretēji pamatnostādnēs izvirzītajiem mērķiem. «Valsts politika enerģētikā bijusi ačgārna. Ar līdzšinējo koģenerācijas staciju atbalsta politiku tika un joprojām tiek sekmēta elektroenerģijas ražošana no gāzes, nevis biomasas. Tā ir noziedzīga rīcība,» pikts ir asociācijas Latvijas koks Enerģijas sektora vadītājs Jānis Zalāns. «Tā vietā, lai Rīgā koģenerācijas ciklā elektrību iegūtu no biomasas, zaļā gaisma tiek dota TEC-2 otrās kārtas paplašināšanai.»
«Ja elektroenerģiju ražo no koksnes, vienu elektroenerģijas vienību iespējams saražot, iegūstot piecas siltuma vienības. Savukārt, dedzinot gāzi jaunajā termoelektrocentrālē, uz vienu siltuma vienību var dabūt 1,5 elektrības vienības,» salīdzina Latvenergo vadītājs U. Bariss.
Tomēr tas neizslēdz plašu koksnes izmantošanu pilsētu siltumapgādē, kā blakus produktu iegūstot elektrību. Taču, pēc J. Zalāna vērtējuma, gāzes lobijs ietekmējis arī Latvijas pilsētas, kur līdz ar valsts atbalsta politiku koģenerācijai tika uzstādītas būvniecības izmaksu ziņā lētākās gāzes koģenerācijas stacijas, aizliekot kāju priekšā biomasas staciju ienākšanai.
Šo iemeslu dēļ koksni elektroenerģijas ražošanā joprojām izmanto tikai 0.9% apjomā, kamēr 23,5% koksnes energoresursu tiek izvesti elektrības ražošanai Lietuvā un Igaunijā.
Pēc J. Zalāna domām, maz ticams, ka vietējie biomasas ražotāji iegūs no topošās ogļu elektrostacijas, kur šis kurināmais jāizmanto 10% apjomā. «Ņemot vērā, ka plānotā elektrostacija strādās bāzes režīmā, tā saražoto siltumu laidīs gaisā, tāpēc meklēs vislētāko biomasas kurināmo. Tomēr jautājums ir cits - vai ar šādu politiku Latvija spēs izpildīt ES noteiktās fosilo energoresursu patēriņa un CO2 izmešu samazināšanas un atjaunojamo resursu izmantošanas prasības?» retoriski vaicā J. Zalāns.