Ernests Puļķis pensijā ir jau 28 gadus. Ap privātmāju teju pašā Liepājas centrā ir iekopta vesela saimniecība. Vēl nesen Ernesta kungs bijis aktīvs medībās gājējs. Viņš joprojām sēž pie auto stūres. Bet pati galvenā aizraušanās ir 20 bišu saimes. «Bez bitēm viņš nevar dzīvot,» secinājusi kolēģe Biruta. Ernests, gaiši pasmaidot, piekrīt.
Vienmēr bijs ticīgs
Ernests Puļķis dzimis Liepājas apriņķa Vaiņodes pagastā, audzis astoņu bērnu ģimenē Smiltnieku mājās. Vaiņodē pabeidzis pamatskolu, kādus gadus paguvis pastrādāt tēva saimniecībā. «Mans liktenīgais bija 1943. gads. Decembrī mani ierāva armijā,» dzīvesstāstu sāk Ernesta kungs. «Māte, tēvs jau no bērnības mūs pieradināja pie baznīcas. Un kara gados - ja kāds mani pasargāja, tad tas ir Dievs. Tam es ticu no pirmās dienas līdz pēdējai. Piedzīvoju, ka ticīgs cilvēks var aizlūgt par otru cilvēku un Dievs uzklausa viņu.»
Vai tas bijis Dieva pirksts vai mātes lūgšanas, bet, kad bijis jādodas mācībās, Ernests bataljona komandierim tā arī pateicis: «Esmu ticīgs cilvēks - ieroci rokās neņemšu un nevienu nešaušu.» Komandieris šķībi noskatījies, bet neteicis ne vārda. Nākamajā dienā Ernests ticis izsaukts: «Domāju, nu būs riktīgi. Bet man pasaka - es būšot uzturzinis, gādāšu par uzturu.»
Jauno vīrieti ievainoja 1944. gada martā Kurzemē. Kontūzija. «Biedri domāja, ka esmu beigts, bet atžirgu un cēlos augšā. Paliku dzīvs. Un tad sākās... Pusotru gadu pavadīju lāģerī Serpakovā Maskavas apgabalā, pēc tam mani ieskaitīja padomju armijā, būvbataljonā,» negribīgi savās atmiņās dalās seniors. «Jo atmiņas uzliesmo, bet par tolaik piedzīvoto negribas domāt. Karš bija netaisnīgs, šausmīgi netaisnīgs.» Pirms demobilizēšanās Ļeņingradā viņam piedāvāts dzīvoklis palikšanai, taču 1950. gadā Ernests atgriezies Latvijā: «Mamma bija slima. Viņa lūdza Dievu par mani, lai es paliktu dzīvs, un man bija jābrauc mājās satikt mammu. Kad pārbraucu, mamma jau bija slimnīcā, tikai noteica: «Par vēlu, dēliņ, par vēlu.» Otrajā dienā viņa nomira.»
Mātes bērēs saruna ar brālēnu Ernestam bijusi kā pagrieziena punkts tālākajai dzīvei - brālēns piedāvājis iekārtot darbā Priekules patērētāju biedrībā, kur vajadzējis noliktavas pārzini, un Ernests piekritis.
Godīgums ir pirmais
Ar tirdzniecību Ernests Puļķis saistījis 36 savas dzīves gadus. «Priekulē par noliktavas pārzini nostrādāju piecus gadus bez atvaļinājuma. Vietējā vara bija uztraukusies - tik ilgi neesmu bijis atvaļinājumā, tur noteikti būšot kāds parāds, bet starpība parādījās tikai par kādiem 50 rubļiem. Un man iedeva ceļazīmi uz sanatoriju, uz Kislovodsku,» smej Ernesta kungs. Atgriežoties viņš nozīmēts jau par tirdzniecības daļas vadītāju. «Un tā līdz Priekules rajona reorganizācijai 1959. gadā. Šajā mājiņā (Ernesta Puļķa pašreizējā dzīvesvietā Liepājā - red.) dzīvoja mana vecā tante. Viņa aicināja pie sevis, un tā pārcēlos uz dzīvi Liepājā. Liepājas slimnīcā mani pierunāja nākt par saimniecības daļas vadītāju, tur nostrādāju četrus gadus, savācu daudz atzinību. Bet 1963. gada beigās iepazinos ar tirgotājiem, kuri aicināja pie patērētājiem,» darba gaitu pirmssākumus Liepājas rajona patērētāju biedrības vairumtirdzniecības bāzē atceras Ernests Puļķis. Par direktoru šai darbavietā viņš nostrādājis līdz 1986. gadam, līdz aizgājis pensijā. «Uz valsts rēķina dzīvoju jau gandrīz 30 gadu,» smej seniors.
Taču Ernests nav sēdējis klēpī saliktām rokām - pievērsies biškopībai, gājis medībās. «Bērnībā savus sapņus saistīju ar lauksaimniecību, bet karš visu izjauca. Un kolhozu sistēma mani neinteresēja,» atzīst Ernesta kugs. Viņš nenoliedz - tirgotājam ir jābūt ar tirgotāja talantu. Viņš savu talantu izkopis armijā. Taujāju - kādas īpašības tirgotājam bijušas vajadzīgas visos laikos? «Godīgums, tas pirmais. Jo ātri var iekrist un sabojāt karjeru. Un centīgam jābūt. Bet par direktoru strādājot - arī prasīgam,» uzskata Ernests Puļķis.
Sīkumos neielaižas
Tagad Ernesta Puļķa galvenā aizraušanās ir biškopība. Tas ir smags, nopietns darbs 90 gadu slieksni pārkāpušam vīram. «Tēvs savulaik - tad vēl nebija skapīšu sistēmas - ar bitēm nodarbojās. Tolaik parasti nozāģēja resnu ozola koku - meklēja tādu, ar dobumu -, to izurba, izkala. Rāmīšus nevajadzēja, bites pašas šūnoja dobumu. Atceros, kā šūnas grieza no dobuma un spieda medu. Arī mans sievastēvs bija biškopis. Pēc kara, kad iepazinos ar sievu, gāju viņam palīdzēt un vēlāk pārņēmu viņa bišu saimi. Tā līdz šai dienai,» stāsta Ernests.
Seniors negrib piekrist, ka viņa hobijs būtu smags darbs - smags tas esot tikmēr, kamēr izsviež medu. Viņš pat nelieto aizsargtērpu: «Iekož - iekož. Pavasarī gaidu ar nepacietību, kad beidzot iekodīs,» pajoko Ernesta kungs, bet tad nopietni piebilst: «Mani ir sakodušas piecdesmit sešdesmit bites vienā piegājienā, bet tad man bija kādi sešdesmit skapīši. Tagad - desmit, divpadsmit kodieni, pieci... Man šķiet, no tiem kodieniem arī enerģija man rodas.» Abi ar dzīvesbiedri Idu pa gadu izēdot kādas četras trīslitru medus burkas, tā esot viņu veselības recepte.
Pērn abi ar Idu nosvinējuši dimanta kāzas, par ko ir lepns Ernesta kungs. Kas nepieciešams savstarpējās attiecībās, lai saturētu ģimeni tik ilgi kopā? «Tas pats, kas tirdzniecībā - godīgums, uzticamība. Sīkumi nav jāņem vērā. Tirdzniecībā gan tie ir svarīgi, bet ģimenē nedrīkst būt, jo citādi strīdi iznāks katru dienu. Un strīdi noved līdz katastrofai - tā esmu mācīts no bērnības. Mēs ar Idu sīkumos neielaižamies,» nosaka seniors.