Domāju, ka fundamentāli ir mainījušās divas lietas. Pirmkārt, pēc Maximas veikala sagrūšanas tika pieņemti grozījumi Būvniecības likumā, faktiski mums ir jauns likums. Problēma ir tā, ka likums kā tāds ir, turklāt nozare to vērtē atzinīgi, bet šim likumam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi nav sakārtoti. Un tā ir milzīga problēma. Tur ir trīsdesmit būvnormatīvu, kas nav mainījušies, daļa no tiem ir, ja tā var teikt, vecajā garā, un ir nepieciešams steidzami ķerties pie tiem klāt. Likums tika grozīts 2014. gadā, tagad ir 2016. gads un darbs pie būvnormatīviem tā īsti nav sācies. Otrkārt, liela sistēmiska izmaiņa ir Būvniecības valsts kontroles birojs, kas ir izveidots. Šajā kontekstā ir vairākas labas lietas. Piemēram, birojs ir tas, kas pieņem ekspluatācijā tās publiskās būves, kurās vienlakus var atrasties vairāk par 100 cilvēkiem. Līdz ar to, piemēram, ja pasūtītājs ir pašvaldība, nav vairs situācijas, ka pašvaldība vienlaikus ir pasūtītājs un vienlaikus pārbaudītājs. Šīm izmaiņām principā vajadzētu veicināt to, ka būves ir drošākas un kvalitatīvākas. Tāpat labā lieta ir tā, ka birojs visām publiskajām ēkām veic ekspluatācijas uzraudzību, laiku pa laikam ziņojot, kuras ēkas ir vai nav drošas. Te gan jāņem vērā, ka birojs ir jauns, vēl mēģina atrast labāko formu savam darbam, un te svarīgi, lai birojs nekļūtu pārāk birokrātisks un tehnisks, bet lai tā teiktajam būtu reāls svars. Ja viņi pasaka, ka ēka ir «verama ciet», tad biroja reputācija ir pietiekami augsta, lai teiktais netiktu apsvērts un apstrīdēts. Nevar būt tāda situācija, kāda ir ar Rīgas cirku, kad birojs saka (es tagad vienkāršoju), ka tā siena var uzgrūt virsū, tomēr tā turpina stāvēt... Tad var vai nevar uzgrūt? Tajā pašā laikā lielas diskusijas raisa tas, ka birojs lēmumus pieņem, balstoties tikai uz vizuālās apsekošanas rezultātiem, šādi atstājot vietu spekulācijām un iespējai lēmumus apšaubīt. Cik saprotu, kādas iekārtas birojs ir nopircis un testus veic, bet šis virziens noteikti attīstāms vairāk, jo būvniecība, ja tā var teikt, ir fizika, un te ar vizuālo novērtējumu nepietiek. Vai nu kaut kas var krist uz galvas, vai nevar, - nevar būt tā, ka var «drusciņ».
Pēc Maximas tika secināts, ka būvniecības nozarei ir jāpievērš pienācīga uzmanība, jo līdz tam tā visos iespējamos griezumos bija palikusi - un ir bažas, ka atkal var palikt, - tādā kā novārtā. Ekonomikas ministrijā joprojām ir viens departaments - Mājokļu un būvniecības -, nav pat atsevišķi būvniecības. Ja tev ir nozare, kas rada 6-7 procentus no pievienotās vērtības un nodarbina 70 tūkstošus cilvēku, ir jāsaprot, ka tas ir milzīgs apjoms. Bet tas diemžēl nav bijis pietiekami skaidrs, un politikas veidošana nozarē bijusi fragmentāra, kas ir slikti. Vai šobrīd pieņemtie normatīvie akti ir palielinājuši drošību? Īsti jau ne. Toties paskatīsimies, kas ir noticis pavisam citā aspektā, piemēram, Rīgas būvvaldes darba kontekstā. Ir nedrošība, pat bailes, un rezultātā būvprojektu saskaņošanas procesa ātrums ir ļoti samazinājies. Un tas ir pilnīgi pretrunā tam, ka mums - ja vēlamies, lai te nāk investīcijas, - vajadzētu būvniecības procesu atvieglot, kas, uzsveru, nenozīmē mazāku drošību. Investors, kurš vienlaikus aplūko kā iespēju Viļņu un Tallinu, pašsaprotami grib zināt, kad viņš varēs objektu «atvērt». Un viņam patiesībā var kaut ko atbildēt tikai par to laika nogriezni, kad viņš ir saņēmis būvatļauju, bet viņam nevar pateikt par laika nogriezni līdz tam. Mēs šo jautājumu sarunās ar Rīgas domi esam aktualizējuši, tomēr jebkurā gadījumā būvniecības nozares politika ir bijusi izteikti pakārtota citām prioritātēm. Šobrīd mēs ceram uz valdības pausto apņemšanos slēgt ar nozari memorandu, kas būtu pamats pārliecībai, ka attieksme mainās. Memoranda jēga būtu iedibināt sistēmu, ka būvniecības nozare vienreiz gadā vai vienreiz divos apsēžas ar valdību pie viena galda un nodefinē tālākos veicamos darbus, tāpat kā tas jau notiek Ārvalstu investoru padomes gadījumā.
Pieminējāt šos trīsdesmit iestrēgušos būvnormatīvus. Vai tomēr ir kāda nojausma, kad darbs tiks pabeigts, Ekonomikas ministrija ir ko konkrēti minējusi?
Šie normatīvi tehniski tika pārņemti, kad tika pieņemts jaunais Būvniecības likums. Respektīvi, iepriekšējie automātiski zaudēja spēku, savukārt «jaunie» ir tikpat automātiski pārņemti iepriekšējie - bez labojumiem, ar domu, ka laika gaitā tad grozīs un uzlabos. Un šī pārskatīšana, kā minēju, nav sākusies. Ministrija saka, ka sāks skatīties «tuvākajā laikā», ka izstrādās vidēja termiņa stratēģiju. Par laimi, arī kolēģi no arhitektu vides Būvniecības padomē atgādina par šo tēmu, jo, uzsveru, ar labu likumu vien nepietiek, ja nav instrumentu tā realizācijai.
Bet vai vispār pietiek ar regulējuma maiņu? Jo, piemēram, ir cenas spiediens uz kvalitāti, vēl citi faktori, kas ietekmē.
Protams, ka nozares lielākā problēma - un tādēļ mēs ejam uz šo vienošanos ar valdību - ir ēnu ekonomika. Jo ir skaidrs, ka tik liels ēnu sektora īpatsvars (aptuveni 50 procentu) noved arī pie problēmām ar kvalitāti. Kamēr būvniecības nozarē būs tik liels t. s. aplokšņu algu īpatsvars, tikmēr būs riski un fundamentālas izmaiņas panākt nebūs iespējams. Tādēļ mēs aicinām mēģināt noslēgt ģenerālvienošanos, kas nozīmē nozares vienošanos ar arodbiedrību, ko atzīst arī valdība. Mūsu vēlme ir nevis noteikt, kā šobrīd, minimālo algu, bet to dalīt pa profesiju grupām, kategorijām. Lai būtu skaidrs, cik saņem betonētājs ar tādu pieredzi, cik elektriķis ar tādu pieredzi utt. Tas ir ceļš, ko iet Skandināvijas valstis. Tāpat, jā, publiskajos iepirkumos milzīga problēma ir zemākās cenas princips. Šobrīd gan ir cerība, ka aktualizēsies saimnieciski izdevīgākais piedāvājums kā vērtējuma kritērijs. Pagaidām gan nav skaidrs, kā to ieviesīs. Tāpat labs instruments potenciāli būs valdības, šķiet, pirms trim nedēļām pieņemtais lēmums par būvkomersantu klasifikatoru, bet te jārēķinās ar to, ka Ekonomikas ministrijas ieskatā būšot nepieciešams gads, pusotra, lai to reāli iedzīvinātu. Klasifikators nozīmē, ka būvkomersanti tiek sagrupēti atbilstoši, piemēram, to pieredzei un attiecīgi konkursos var startēt tikai tie, kas ir atbilstošā līmeņa uzņēmumi. Tas arī risinātu gan kvalitātes, gan garantiju jautājumus, jo tas risinātu problēmu ar, ja tā var teikt, vienas dienas uzņēmumiem, kas radīti vienam projektam un kuru gadījumā nav skaidrs, kas notiek ar garantijām pēc tam, kad objekts ir uzbūvēts. Tāpat mēs aicinām ieviest to, par ko diskutēts ilgstoši, proti, tipveida līgumus būvniecības nozarē, kas ļautu izslēgt nepieciešamību ik līguma gadījumā atsevišķi un atkal vērtēt, piemēram, juridiskos riskus. Toties tas ļautu iedibināt būvniecībā tradīcijas, pasakot, kādos gadījumos var prasīt termiņa pagarināšanu vai cenas palielināšanu un kādos nevar.