Vai Ārmstronga atzīšanās dopinga lietošanā jums bija pārsteigums?
Nē. Ņemot vērā pēdējo trīs četru gadu notikumus un to, kā situācija risinājās, tas bija gaidāms.
Ārmstrongs teica, ka tajā laikā dopingu lietoja lielākā daļa riteņbraucēju...
Jā, protams, tajā laikā tā patiešām arī bija. Daudzi izteikušies, ka ap deviņdesmit procentu tā laika riteņbraucēju nav bijuši «tīri», un es sliecos šādam minējumam piekrist.
Kā tas bija iespējams?
(Smejas.) Tiešām nezinu… Tas laikam jājautā Starptautiskās antidopinga asociācijas (WADA) pārstāvjiem, ārstiem, tiem sportistiem, kuri mācēja apiet likumu. Tas, ka dopinga lietošana riteņbraucēju vidū bija visai izplatīta, nebija noslēpums nevienam, kas atradās tuvumā. To zināja paši sportisti, komandu īpašnieki arī to zināja, bet nelikās par to ne zinis…
Bet riteņbraukšana taču bija viens no sporta veidiem, kurā visbiežāk veic dopinga pārbaudes?!
Jā. Pirms katrām nopietnām sacensībām asins testi tika veikti pilnībā visiem sportistiem, bet konkrētāki dopinga testi pirmajam piecniekam un vēl vairākiem izlozes kārtībā.
Kā tas bija - braukt ar tā laika labākajiem večiem un saprast, ka ar viņiem nevar konkurēt?
Smagi. Sevišķi pirmajos gados, kad tikko pārcēlos no pusprofesionāļiem pie profiem… Tad tās sajūtas bija tādas, ka braucu ar skrejriteni, bet pārējie - ar moci. (Smejas.) Adaptēšanās jaunajam līmenim bija grūta. Pagāja kāds pusotrs gads, kamēr apradu ar tiem ātrumiem. Bet viegli nebija arī vēlāk. Tu smagi trenējies, pirms nozīmīgām sacensībām šķiet, ka esi patiešām lieliskā formā, bet visu laiku nākas skatīties, kā visi tev brauc garām. Protams, ka sekoja pārmetumi pašam sev - ka kaut ko daru nepareizi treniņprocesā, ka varbūt vajag strādāt vēl smagāk. Ar laiku sapratu, ka vaina ir citur…
Ārmstrongs saka, ka tolaik uzvarēt Tour de France, nelietojot dopingu, nebija iespējams.
Viennozīmīgi. «Tīrajiem» riteņbraucējiem tur vienkārši nebija variantu.
Vai godīgajiem sportistiem nebija domas nosūdzēt dopinga lietotājus?
Protams, ka bija! Gan atsevišķi pa vienam, gan kopīgiem spēkiem. Bet tobrīd valdīja cits noskaņojums. Ja parādījās kāds gadījums, tad tas ātri vien tika nogludināts… Tobrīd jau dopinga lietotāji regulāri tika pieķerti. Gandrīz katru nedēļu bija kāds skandāls, pie tiem jau bija pierasts. Tāpēc, ja man kāds pirms gadiem piecpadsmit teiktu, ka Ārmstronga lieta aizies tik tālu, es neticētu! Tā brīža virtuvē tas vienkārši nešķita iespējams.
Trīs gadus bijāt ar Ārmstrongu vienā komandā Motorola. Kāds bija ar viņu kontakts?
Mēs visa komanda bijām kā viena liela ģimene. Kā brāļi un māsas. Ap divdesmit sportistu un aptuveni tikpat apkalpojošais personāls. Bieži komunicējām, iespaids par viņu palicis labs. Tāpēc tīri cilvēcīgi ir viņa žēl, bet es nekādā gadījumā negribu teikt, ka viņš nav vainīgs. Žēl, jo arī viņš ir tikai cilvēks… Lai gan vienubrīd likās, ka ir citplanētietis. (Smejas.)
Kā varēja tikt pie dopinga?
Skaidrs, ka tās vielas nenopirksi aptiekā. Vajadzīgi kontakti - ārsti vai kāds cits.
Sportistam, kurš vēlējās «piepumpēt riepas», bija jāizdara pirmais solis? Vai kāds no komandas ar to palīdzēja?
Katrā komandā bija citādāk. Par Motorola varu teikt, ka tur katrs sportists bija atbildīgs pats par sevi. No komandas puses neviens neko aizliegtu nepiedāvāja. Bet esmu dzirdējis no citiem riteņbraucējiem, ka citās komandās arī vadība palīdzēja tikt pie dopinga. Piemēram, ja sportistam bija slikti rezultāti, komanda ieteica tos uzlabot ar dopingu.
Jums nepiedāvāja?
Nē. Man pašam vienā brīdī bija jāizdara izvēle - vai nu būt godīgam, vai arī tādam kā visi. Varu teikt, ka līdz dopinga lietošanai, paldies dievam, nenolaidos.
Man tomēr nav īsti saprotams, kā varējāt palikt malā, nesākot ne lietot, ne sūdzēties par citiem.
Nu, pirmajiem vadzis plīsa tiem, kuri tika pieķerti. Saņēmuši diskvalifikāciju, viņi bija sarūgtināti, ka citi dopinga lietotāji paliek nepieķerti. Viņi tad arī sāka izvirzīt apsūdzības pa labi un pa kreisi. Bet, kā jau teicu, allaž kaut kā salīdzinoši ātri viss tika nogludināts. Nebija īsti ticības, ka var kaut ko būtiski mainīt. Kā jau noprotat, naudas apmēri tur bija milzīgi. Pie vainas tobrīd bija visa sistēma, kas to pieļāva.
Būtisku ieguldījumu Ārmstronga nolikšanā uz lāpstiņām deva bijušie riteņbraucēji, kuri deva liecības pret viņu. Pats neesat starp tiem?
Nē, ar mani neviens no Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) nav sazinājies. Domāju, tas tāpēc, ka savulaik jaunzēlandietis Stīvs Svorts [bijušais Motorola riteņbraucējs, vairāku grāmatu autors par Ārmstrongu un dopingu] uzreiz paziņoja, ka par manu «tīrību» viņš ir simtprocentīgi pārliecināts. Līdz ar to es izmeklētājiem vairs nebiju interesants. Domāju, ka bijušie riteņbraucēji pēc ilgu gadu klusēšanas sāka runāt, jo bija devuši zvērestu. Un par nepatiesas informācijas sniegšanu draud kriminālsods. Visticamāk, daudzi nobijās melot FIB, tāpēc sāka runāt.
Kā šis skandāls ietekmēs riteņbraukšanu?
Tas ir pamatīgs trieciens sporta veida reputācijai. Daudzi sponsori jau atteikušies dot naudu riteņbraukšanai, domājams, tas vēl kādu laiku turpināsies. Taču domāju, ka pilnībā tas sporta veidu nesagraus. Par nākotni runājot - beidzot sporta veids tiks «attīrīts».