Patlaban Krievijā veidojas virziens - milzīgs virziens - uz jaunu postpadomju telpas integrāciju, uz krievu pasaules veidošanu, uz krievu valodas domināciju visā postpadomju telpā, ne tikai domināciju, bet pozīciju nostiprināšanu, un ir atsevišķas organizācijas, kuras jau ir iestājušās vai stājas tā sauktajā Internacionālajā Krievijā, kas faktiski identificē šeit dzīvojošos sveštautiešus vai arī, kā mēs sakām, nepilsoņus, bieži vien dod viņiem iespēju pievienoties šai grupai. Internacionālā Krievija - tā ir viena no sastāvdaļām, kas ieiet Putina veidotajā vispārējā Tautas frontē. Jau arī šeit, Latvijā, dzīvojošie cilvēki, kurus mēs nebijām spējuši pamatīgi integrēt savā sabiedrībā, sāk izvēlēties politisko saskaņojumu ar citas valsts politisko spēku un interesēm. Tas ir ļoti būtisks moments, tāpēc arī šeit politiskie spēki, kuri izklāsta savas pozīcijas, faktiski visu laiku patur prātā šo jautājumu. Politiskie spēki sev gatavo elektorātu, uz ko viņi var balstīties, ar dažādām metodēm un paņēmieniem.
Attiecībā uz skolu jautājumu, valodas mācīšanu, es piekrītu viedoklim, ka tas ir ļoti skaidrs uzdevums nevis tik daudz politiķiem, cik, manuprāt, lingvistikas speciālistiem, psihologiem, bērnu psihologiem, mediķiem. Tā ir arī etniskās piederības jautājums, tradīciju jautājums.
Par valsts valodu, manuprāt, arī nebija lielu strīdu, tā ir latviešu valoda, un nekādu izmaiņu. Es nepiekrītu, ka angļu valoda kādreiz kļūs par valsts valodu. Tā būs starptautiskās saziņas valoda, kura būs nepieciešama globalizētajā pasaulē - arī Latvijai un latviešiem, lai viņi konkurētu pasaules darba tirgū, globālajā pasaules tirgū. Bez krievu valodas nevar iztikt, bet to nedrīkst lietot kā politisku ieroci.
Attiecībā uz okupācijas fakta atzīšanu vai neatzīšanu, manuprāt, patlaban termins dominē pār saturu. Tas ir vēsturisks notikums, bet tagad sākas interpretācija, lai to izmantotu saviem politiskajiem mērķiem, un partijas, protams, meklē atbalstu pirmām kārtām pie attiecīgajām superlielvalstīm šinī ziņā. Krievija negrib ne tikai atzīt okupācijas faktu, bet arī atteikties no šī fakta atzīšanas, lai realizētu padomju - postpadomju telpas reintegrāciju, lai veidotu Eirāzijas savienību, muitas savienību.
Okupācijas fakts Krievijai nav atzīstams patlaban šajā politiskajā situācijā. Arī šeit esošie spēki, pilnīgi noliedzot okupācijas faktu, bet runājot citādos - juridiskos terminos, faktiski mēģina aiziet no šīs tēmas būtības. Ja okupācijas faktu atzīst, arī šeit daudziem iedzīvotājiem rodas visi tie juridiskie, mantiskie, ekonomiskie jautājumi, kas varētu izvirzīt pretenzijas. Tas man atgādina to periodu, kad vācieši pēc 50. gadiem izmaksāja kompensācijas tiem cilvēkiem, kuri vardarbīgi bija aizvesti uz Vāciju. Krievija nav gatava tādam risinājumam.