Saņemam arvien jaunas ziņas no Eiropas. Diemžēl Eiropas Parlaments nav atbalstījis ieceri 2015. gadā atcelt cukura kvotas. «Tas nozīmē, ka Latvijas zemnieku cerībām uz kvotu atcelšanu pēc diviem gadiem un iecerēm būvēt jaunu cukura ražotni tiek pārvilkta trekna svītra,» raksta Sandra Dieziņa laikrakstā Dienas Bizness.
Eiropa vēlreiz pārvelk svītru cukura nozarei Latvijā. Nozares eksperti cukura kvotu sistēmas saglabāšanu Eiropas Savienībā līdz 2020. gadam sauc par lielu netaisnību. Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe to dēvē par bezkaunību.
Arī Zemkopības ministrija uzskata, ka cukura ražošanas kvotas jāatceļ ar 2015. gadu, kā tas jau iepriekš tika paredzēts, bet nav atbalstāms jaunākais priekšlikums kvotu sistēmu pagarināt līdz 2020. gada 30. septembrim. Iespējams, vienīgi Eiropas Parlamenta informācijas centra darbinieki spēs saskatīt, ka beigu galā tā ir bezmaz vai labvēlība Latvijai.
Par cukura kvotu saglabāšanu Eiropā ir nobalsojušas lielākoties tās valstis, kuras pašas ražo cukuru lielos apjomos. Tās ir Vācija, Francija, Spānija, Beļģija, Polija. Pret, kas atbilst Latvijas interesēm, - Lielbritānija, Dānija, Zviedrija, Itālija, Beļģija.
Šis «cukura karš» skaidrāk par skaidru parāda, ka Eiropas Savienībā valda nevis principi, bet intereses. Un slavenā «liberalizācija» ir tikai sauklis, kas vienā gadījumā tiek lietots, bet citā netiek. Atkarībā no tā, kurai interešu grupai izdodas gūt pārsvaru.
Man šķiet, ka drīz visā Eiropas Savienībā būs grūti atrast kaut vienu cilvēku, kas visām šīm frāzēm tic. Lai gan pirms desmit gadiem tam visam ticēju es pats. ES cukura «reforma» 2005. gadā no zemes virsmas noslaucīja Latvijas cukura rūpniecību. «Reformas» rezultātā Latvijā tika slēgtas cukura ražotnes Jelgavā un Liepājā, bet cukurbiešu audzētājiem izmaksātas kompensācijas.
Vai šīs «kompensācijas» kaut ko kompensē? Ja neskaita bijušā fabrikas īpašnieka iespēju tikt pie jauna džipa. Manuprāt, visa šī «Eiropas nauda» ir tāda kompensācija par to, ka mēs pakļaujamies politikai, kas iznīcina mūsu iespējas lemt par mūsu pašu lietām. Savukārt par mūsu attīstību vai neattīstību lemj tur, kur visiem ir pilnīgi nospļauties par to, kas interesē mūs.
Staļinisko noziegumu pētnieki aicina rēķināt, cik Latvija ir zaudējusi no okupācijas režīma. Un neviens nevar viņiem to liegt. Man šķiet būtiskāk izprast to, kas notiek tagad. Vai kāds spēj aprēķināt ieguvumus no Eiropas Savienības un zaudējumus kopš 2004. gada? Skaitot visu. Arī 307 tūkstošus emigrantu pēdējo gadu laikā.
Nevēlos pāragri prognozēt, bet man ir lielas bažas, ka Latvijas un Eiropas Savienības attiecību bilances uzlikšana uz papīra reiz šokēs mūs visus.