Bez nosaukuma

Šodien Rīgas auditorijai ir pieprasījums pēc laikmetīgās mākslas, bet pieredze starptautiskajā teātra festivālā Homo novus liecina, ka tā nav bijis vienmēr. Skatītājs ir jāpieradina. Līdzīgu darbu dara arī Cēsu Mākslas festivāls. Domāju, ka kultūras centri mazpilsētās un laukos šādu darbu nav veikuši, tādēļ arī nav pieprasījuma pēc laikmetīgās mākslas. To var mainīt tikai tad, ja kultūras centru vadītājiem būs personīga pārliecība un interese. Par to, ka šāds pieprasījums nav veidots, liecina arī kultūras namu «hitu» saraksts. Labākais pilnīgi traka laikmetīgās mākslas projekta piemērs ir noticis jau pirms daudziem gadiem Zviedrijā. Skandaloza mūsdienu dejas grupa mēnesi dzīvoja mazā ciematiņā Zviedrijas ziemeļos. Viss ciems tika iesaistīts, lai palīdzētu tapt izrādei, kuras pasaules pirmizrāde notika tieši šī ciemata kultūras centrā. Tas bija piedzīvojums, kas atstāja pēdas šī ciemata dzīvē. Viena no būtiskākajām problēmām ir sadarbības trūkums starp tuvāko pagastu, novada, reģiona kultūras centriem. To var risināt «no augšas», radot reģionālu fondu, kas finansētu sadarbības projektus. Ļoti daudz ko varētu darīt arī paši kultūras centri, īstenojot kopīgus projektus - ceļojošās izstādes, izrāžu viesturnejas, visdažādākos projektus laikmetīgās mākslas jomā ar Latvijas un starptautiskiem partneriem. Arī finansējumu noteikti ir vieglāk piesaistīt šādam sadarbības projektam.