Jana. Esmu darbā ar to saskārusies, ka redzu - ja vecāki baigi cīnās par saviem bērniem, vadā uz rehabilitācijām utt., lai tik bērns atveseļotos, viņiem nogriež pabalstu, bet tiem vecākiem, kas aizsūta bērnu uz internātu un kurš savu mūžu nav redzējis rehabilitāciju, tie saņem pabalstus, jo uzlabojuma taču nav! Ir pat tādi gadījumi, ka ģimenes atsakās veikt operācijas, lai varētu turpināt saņemt pabalstus un tos nodzert. Žēl to vecāku, kuri cenšas, bet neko nesaņem, jo, lūk, esot rezultāti! Absurds!
Padumjā Latvija. Kaimiņos ir bērns ar Dauna sindromu - pieskatāms, nerunā. Māte strādāt nevar, pieskata bērnu, tēvs rukā. Izbrīnīja fakts, ka invaliditāte šim bērnam ir pagarināta četras reizes. Jautāju tēvam - nu, kā ir, vai tad nevar vienu reizi par visām - hromosomas pie mums tač' vēl neoperē. Nē, nevarot. Viņam pieriebies pierādīt ceturto reizi visiem dakteriem, ka nekas cits nav gaidāms, ticis līdz tiesībsargam. Tur viņu tā vēsā mierā - šekur mūsu vienai darbiniecei tēvam nav labās rokas. Un ko? Katru otro gadu iet uz VDEĀK atrādīt, ka, jā, patiesi, nav vēl ataugusi.
Vanšu tilts būs «Dzeloņtilts» Diena, 24.07.2012.
Haha. Vantīs kāpējam ir jāsaka vienīgi: «Laipni aicināts nosisties!» Tajā vietā vajadzētu izkarināt lielus plakātus ar lozungiem: Sities vesels. Nekad nesapratīšu to, ka veseliem bariem visādu dienestu lūdzās vienu... tādu, lai viņš kāptu lejā.
Dinčiks. Es gan nesaspringtu par šiem tiltā kāpējiem! Mums visiem ir gan raizes, gan arī priecīgāks mirklis. Tāda ir dzīve. Bet tāpēc jau ir jāsaprot, ko dar', atbildībai ir jābūt. Nu, nav aukles pieaugušiem paredzētas.
Viņa. Tagad cilvēkus ar psihes traucējumiem vairs netur slimnīcā, viņi ir starp mums un var norauties jebkurā brīdī, apdraudot sevi un līdzcilvēkus. Valstij, redz, neesot naudiņas.