Ikviens zina - ja esi saslimis, ir virkne soļu, kas veicami līdz pilnīgai atlabšanai. Jānodod analīzes, jāizpēta, kas tieši kait, jādodas pie laba speciālista, jārīkojas, kā viņš liek, - jādzer zāles, kas varbūt ir rūgtas un nepatīkamas, bet tomēr nepieciešamas, iespējams, jāveic kādas radikālākas manipulācijas. Taču pēc tam, kad esam izveseļojušies jeb drīzāk apārstējušies, ir vēl divas būtiskas lietas - rehabilitācija un sevis izglītošana, domāšanas un dzīvesveida maiņa. Ir krīze, sauksim to par slimību. Mēs esam atraduši vienu no iespējām, kā «ārstēties». Ir paņemts aizdevums - līdzekļi, kas mums nepieciešami, lai izķepurotos. Bet tālākie posmi joprojām iztrūkst.
Tagad ir pienācis laiks saprast, ka labāk un tūlīt nav iespējams, vai arī šāda pieeja pavisam drīz atkal radīs vēl lielākas problēmas par tām, ar kurām saskaramies pēdējos gados.
Lai novērstu nepieciešamību aizņemties atkal un atkal (ja vien būs, no kā aizņemties), ir radikāli jāmaina valsts un sabiedrības attieksme pret uzņēmējdarbību, visos veidos un aktīvi to veicinot, atbalstot un lobējot, jāinvestē jaunos uzņēmumos un ražotnēs, jāmudina cilvēki uzņemties atbildību, vienlaikus mācot vērtēt riskus, varbūt pat saprāta robežās riskēt, lai radītu peļņas un attīstības iespējas. Protams, zināmā mērā jebkurš uzņēmējs pelna sev, tomēr nedrīkst aizmirst, ka tieši tāpat viņi nodrošina daudzas ģimenes ar iztikas līdzekļiem un darbu, maksā nodokļus.
Tieši tāpēc valstij ir nekavējoties un reāli jāatbalsta uzņēmējdarbība un politiķiem nevis formāli, bet pēc būtības jāieklausās uzņēmēju idejās, ierosinājumos un konstruktīvos priekšlikumos.
Mēs Latvijā bieži atsaucamies uz to, ka tepat kaimiņos Igaunijā krīze nav tik liela un sekas nav tik graujošas kā pie mums - finansiālā situācija ir stabilāka, un, par spīti dažādām prognozēm, ES piedāvā Igaunijai vistuvākajā laikā pievienoties eirozonai. Viens no skaidrojumiem šai atšķirībai, ko uzsver uzņēmēji, kas ikdienā sadarbojas ar igauņu kolēģiem, ir citāda attieksme pret uzņēmējdarbību no dažādu kontrolējošo institūciju un politiķu puses.
Vairāku citu, mēroga ziņā nebūt ne daudzreiz lielāku Eiropas valstu (Šveice, Austrija, Somija) pieredze liecina, ka uzņēmēju viedoklim ir gana nozīmīga loma valsts politikas virzīšanā. Un te nav runas par «pelēko zonu» un kādam konkrētam uzņēmumam interesantu lēmumu lobēšanu, bet gan par uzņēmēju aktīvu līdzdalību visai sabiedrībai nozīmīgos jautājumos.
Patlaban ir vairākas institūcijas, kas lielākā vai mazākā sadarbībā ar valsts varu pārstāv uzņēmējus. Tomēr viņi visbiežāk vai nu pārstāv ļoti šauru uzņēmumu «virsslāni» - tos, kuri paši par sevi jau ir spēcīgāki un varenāki par citiem, -, vai arī apvieno «visus visur» ar samērā neskaidru mērķi, kā galveno izvirzot biedru kvantitāti. Taču arī to daļu, kura tiek pārstāvēta, īsti neuzklausa. Un nedomāju, ka iemesls ir tikai tas, ka politiķi neklausās - lai kādu sadzirdētu, ir jāspēj runāt skaidri, saprotami un par lietu.
Ir daudzas nelielas ekonomikas (Šveice, Austrija, Somija, Honkonga...), kas ir patiesi veiksmīgas, pateicoties arī to labajai un pragmatiskajai sadarbībai ar lieliem kaimiņiem un partneriem. Beidzot ir jākļūst reālistiem un jāatzīst - veiksmīgi uzņēmēji ir vienīgā Latvijas iespēja sākt izkļūšanu no ekonomiskās krīzes un nodrošināt valsts finanšu neatkarību un tās tālāko suverēno pastāvēšanu.
Edmunds Visendorfs,
Latvijas Uzņēmēju biedrības valdes priekšsēdētājs