VKPAI Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja
Pēdējos gados diplomandi mazāk nodarbojas ar atsevišķu ēku projektiem un vairāk pievēršas pilsētplānošanai. Acīmredzami mainās paradigma par to, kas īsti ir arhitektūra un tās galvenie uzdevumi. Novēršamies no pieņēmuma, ka arhitektūras mērķis ir radīt daiļas vai kaut ko vēstošas celtnes, lai lūkotos plašāk - arhitektūra veido sabiedrības vides un dzīves kvalitāti un spēj modelēt sociālus procesus. Studenti ir meklējuši problemātiskas vietas vai degradētas teritorijas. Daudzi no piedāvājumiem izskatās formāli vai virspusēji. Pārliecināja vienīgi K. Melzoba un A. Ārmanes kopdarbs. Autori rūpīgi izpētīja teritorijas lietotājus un piedāvāja telpisko un arhitektonisko struktūru, lai atdzīvinātu gleznaino, bet pamirušo priekšpilsētu. Tieši precīzi definētais sociālais saturs šo darbu izceļ. Kopumā no studentiem gribētos sagaidīt drosmīgākus domas lidojumus, kaut arī tie būtu utopiski vai strīdīgi. Artis Zvirgzdiņš
www.a4d.lv redaktors
Kā jau katru gadu, arī šī izstāde rāda Rīgas skolas vājumu. Rietumos jau kopš 60. gadiem arhitektūras izglītībā noteikta loma ir mūsdienu filosofijas, sociālo un pilsētbūvniecības teoriju un ideju studijām. Rīgas skola cēlusies no politehniskās, tātad inženieru izglītības. Tas nav nekas ļauns, tomēr, lai atbilstoši reaģētu uz mūsdienu pasaules apstākļiem, ir nepieciešams plašāks skatījums. Diplomdarbu pieejas ir ļoti klišejiskas. Gruntsgabali un kvartāli tiek aizpildīti ar mājām, kam izdomātas ar reālo dzīvi nesaistītas, abstraktas funkcijas. Jūtams nogurums un iedvesmas trūkums. RTU sistēma ir ļoti iesīkstējusi, studiju maksa - milzīga un diez kā neatbilst tur piedāvātajai kvalitātei. Arvien vairāk jauniešu studē ārzemēs un bieži vien neatgriežas Latvijā, jo īsti nav vērts. A4D jau piecus gadus vērtē diplomdarbus un labākos darbus publicē portālā. Šogad pārliecinoši spilgtākais bija K. Melzoba un A. Ārmanes projekts. Šis darbs ir arī viens no labākajiem pēdējo piecu gadu laikā. Andris Kronbergs
Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājs
Diplomprojekti ir ļoti dažādi, un jauno autoru līmenis - atšķirīgs. Ļoti pozitīvi vērtēju darbus, kas bija pievērsušies valstiski svarīgai mazo pilsētu un teritoriju attīstībai. Piemēram, Dāvja Gertnera Grobiņas attīstības projekts rāda, ka viņš mīļo to vietu, ka viņš domā par tās nākotni. Arī Agates Kalnpures darbs par Engures attīstību runā par ārkārtīgi būtisku jomu - mazajām ostu pilsētām. Neizprotami iesīkstējušajiem Ķemeriem veltītais projekts ir ļoti aktuāls.
Apsveicami arī, ka tiek skartas sociāli nozīmīgas, atkal jāsaka - valstiskā mērogā sāpīgas tēmas. Piemēram, Santas Matules bērnu centra projekts vai piedāvājumi kultūras un izglītības ēkām. Pāris darbu rādīja arī atzīstami plašu skatu uz transporta plānošanu. Kā īpaši kvalitatīvu vērtēju Maskavas forštatei veltīto projektu, kas pievēršas ļoti aktuālajam pilsētnieciskuma jēdzienam. Pašlaik tas sāk atdzimt - cilvēki domā, kāpēc viņi grib dzīvot tieši pilsētā, jo daudzas vietas taču dzīvei ir it kā labākas.