Tas nav tikai tāpēc, ka tradicionālu sezonālo faktoru dēļ lētāki kļuvuši dārzeņi, kuri inflācijas aprēķinos ieņem nopietnu vietu, bet arī saistībā ar pasaules ekonomikas norisēm, kuru dēļ cenu izaugsme piebremzējusies arī Latvijā. Patlaban var teikt, ka tā apstājusies pavisam, jo saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem augustā salīdzinājumā ar augustu pērn patēriņa cenu indekss palielinājies tikai par 0,1%, bet salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi krities par 0,5%. Arī jūlijā salīdzinājumā gada izmaiņas bija līdzvērtīgas. Pret pagājušā gada jūliju kopējā patēriņa cenu izaugsme bijusi nulles līmenī, savukārt salīdzinājumā ar šā gada jūniju valsts piedzīvojusi 1% vērtu deflāciju.
Tas ierindas iedzīvotājam rada iespēju nopirkt vairāk, audzējot arī valsts kopējo ekonomisko labumu, taču straujā cenu bremzēšanās, kas arī gada izteiksmē nonākusi uz deflācijas robežas, var radīt jautājumus attiecībā uz to, kā mainīsies uzņēmumu apgrozījums, un tas nākotnē var atsaukties uz vispārējo labklājību. Tas svarīgi arī valsts budžetam, jo ieņēmumu papildināšana labāk sokas tad, kad pieprasījums ir augošs un naudas aprite palielinās, kas tradicionāli sekmē arī pakāpenisku cenu pieaugumu. Turklāt, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ieņēmumiem, pie nosacījuma, ka patēriņš nesamazinās, labvēlīga ir augšupejoša cenu tendence. Proti, kādas preces vai pakalpojuma cenas pieaugumam par 1% (pie bāzes nodokļa likmes 21%) konkrētajā gadījumā iekasētā PVN apmēru vajadzētu palielināt apmēram par 0,2 procentpunktiem.
Atbilstošā līmenī
«Pašreizējā situācijā mērenā inflācija Latvijā ir kopējai tautsaimniecības situācijai atbilstošā līmenī. Zemāka inflācija jau draudētu pārvērsties deflācijas spirālē, savukārt augstāka - kaitētu gan patērētājiem, gan noguldītājiem. Ņemot vērā, ka Latvijai jau kādu laiku nav savu monetārās politikas instrumentu, pašreizējo zemo procentu likmju vidē augstākai inflācijai būtu vairāk negatīva nekā pozitīva ietekme,» situāciju vērtē Nordea bankas ekonomikas eksperts Gints Belēvičs. Viņš skaidro, ka lielu daļu deflācijas spēka veido naftas produktu un citu izejvielu relatīvi zemās cenas. Izslēdzot šo produktu ietekmi, pēc ekonomikas speciālista aprēķiniem, inflācijas rādītājs Latvijā būtu starp 1% un 2%. «Šāds pamatinflācijas līmenis ilgtermiņā būtu apmierinošs ilgtspējīgai ekonomiskajai izaugsmei, kas apmierinātu gan patērētājus, gan ieguldītājus, gan arī uzņēmumus. Tāpat ļautu mazināt aizņēmumu slogu privātajā un publiskajā sektorā,» vērtē G. Belēvičs.
Ražotājs un patērētājs
«Latvija ir globālā tirgus sastāvdaļa, tāpēc viss, kas notiek pasaules ekonomikā un biržās, nenoliedzami ietekmē arī mūs. Piemēram, pētījumi par globālo pārtikas importu parāda, ka pieprasījums pasaulē šogad kopumā būs par 10% mazāks, kas liecina, ka pārtikai nevajadzētu kļūt dārgākai. Patērētājiem tā ir laba ziņa, taču ražotājiem ir par ko padomāt, jo viņu ienākumi nepalielināsies,» cenu izmaiņu aspektus komentē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes loceklis Andris Vanags. Viņš atgādina, ka noteikti jāpatur prātā tā saucamais sankciju karš ar Krieviju, kā arī ziņas par Ķīnas ekonomikas izaugsmes tempu mazināšanos, par ko liecina arī nesen notikusī Ķīnas nacionālās valūtas juaņas kursa trīsreizēja koriģēšana uz leju. Pēc viņa teiktā, jāpatur prātā, ka Latvijas labklājību var celt divi svarīgi faktori. Pirmkārt, tas ir eksporta pieaugums un, otrkārt, iekšējā patēriņa pieaugums.
«Runājot par iekšējo patēriņu, ir skaidrs, ka tas Latvijā nav liels. Par spīti tam, ka statistiski varbūt ir vērojams pieaugums, Latvijā emigrācijas rezultātā sarucis patērētāju skaits. Tāpat pasaulē, un līdz ar to arī Latvijā, mēs redzam degvielas cenu samazinājumu, kas, protams, ikdienas cilvēkam ļauj vairāk līdzekļu izmantot iekšējam patēriņam, bet tas ir nosacīts kāpums, jo diemžēl nevar salīdzināt, cik gadā patēriņam naudu tērē vidējais zviedrs, vācietis un latvietis,» situāciju vērtē LTRK pārstāvis.
Mūsu valstij izdevīgi
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) tautsaimniecības attīstības eksperts Jānis Hermanis izsaka pieļāvumu, ka gadījumā, ja pašreizējās tendences pasaules izejvielu tirgos turpināsies, Latvijā inflācijas rādītājs saglabāsies tuvu nullei vai būs mērena deflācija. To var ietekmēt fakts, ka, piemēram, pārtikas izejvielu cenu kritums pasaulē līdz mūsu valstij vēl pilnībā nav nonācis. Tādējādi patlaban vēl būtu pāragri prognozēt, kā tas ietekmēs gan uzņēmumu apgrozījumus, gan kopējos ekonomiskos rādītājus.
Jautāts, vai iespējama deflācija, kuras rezultātā varētu būtiski ciest uzņēmumu apgrozījumi un rasties grūtības ar saistību izpildi pret komercbankām, J. Hermanis teic, ka diezin vai piedzīvosim tik pesimistisku scenāriju. Arī A. Vanags uzskata, ka par deflācijas spirāles iegriešanos pagaidām pāragri runāt. G. Belēvičs atceras, ka bažas par šo procesu izpaudās šā gada sākumā, un tā rezultātā Eiropas Centrālā banka (ECB) izsludināja paplašināto aktīvu pirkšanas programmu. «Vērojot inflācijas dinamiku kopš marta, kad šī programma tika ieviesta, viss liecina, ka ECB izdevies panākt vēlamo tendenci un izrauties no deflācijas zonas,» teic Nordea eksperts, gan piebilstot, ka lejupvērstie riski ekonomiskajai attīstībai eirozonā joprojām pastāv, jo nevar viennozīmīgi pateikt, ka uzņēmumi būtu gatavi aktīvi aizņemties naudu. Turklāt ekonomiskās izaugsmes bremzēšanās Ķīnā var radīt papildu deflācijas spiedienu, uzņēmumiem meklējot alternatīvus noieta tirgus un konkurējot ar cenu, uzskata G. Belēvičs. «Ja visu laiku tiek stāstīts, ka cenas būs aizvien zemākas, tas, protams, rada vēlmi atlikt pirkumus, cerot, ka vēlāk varēs iepirkties lētāk,» spriež J. Hermanis un piebilst, ka pašreizējās cenu izmaiņas, kas saistītas pamatā ar izejvielu cenu kritumu, Latvijai ir labvēlīgas, jo ļauj vairāk līdzekļu novirzīt patēriņam.
«Patlaban ieguvējas ir valstis, kuras ir izejvielu patērētājas, jo, pateicoties cenu kritumam, aug šo valstu iedzīvotāju pirktspēja, savukārt no valstīm, kuras ir izejvielu eksportētājas, nauda aizplūst. Gan Latvija, gan Eiropa kopumā ir ieguvējas,» secina J. Hermanis.