Taču ar kvalitāti mūsu uzņēmēji ir gatavi konkurēt, jo uzskata, ka daudzreiz mūsu ražojumiem tā ir augstāka nekā ārvalstu. Aptaujāto pašvaldību vadītāji atzīst, ka iepirkumos labprāt dotu priekšroku pašmāju uzņēmējiem, taču ne vienmēr to esot iespējams izdarīt, lai nepārkāptu likuma normas par nediskrimināciju. Arī Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) skaidro, ka tiešā veidā atbalstīt vietējos uzņēmējus publiskajos iepirkumos gan nebūs iespējams.
Kvalitātes kritēriji
Tukumā strādājošā uzņēmuma Sakta, kas ir viens no lielākajiem darba apģērbu ražotājiem Latvijā, iepirkumu speciāliste Līga Bļodniece uzsver, ka viņas pārstāvētajā jomā iepirkumos svarīgi būtu skatīt ne tikai cenu, bet arī šuvumu, piegriezumu un audumu, no kura darba apģērbs šūts. «Mēs vēlētos, lai iepirkumos būtu jāiesniedz ne tikai auduma, bet arī paša izstrādājuma paraugs, jo tikai pēc tā var spriest par darba izpildījuma kvalitāti. Tomēr arī pašlaik mēs esam uzvarējuši atsevišķos konkursos, piemēram, par halātu piegādi Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai un Liepājas slimnīcai, kā arī par darba apģērbu piegādi Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Tomēr cenas ziņā nevaram konkurēt ar firmām, kas piegādā Ķīnā ražotus darba apģērbus. Savukārt medicīnas jomā izmantojamo apģērbu iepirkumos mums cenas ziņā nopietni konkurenti ir lietuvieši. Taču kvalitātes ziņā mēs droši varam konkurēt ar visiem,» ir pārliecināta L. Bļodniece. Viņa arī piebilst, ka reizēm publiskajos iepirkumos piedalīties neļauj tajos noteiktie lielie piegādes apjomi, kādus vienam Latvijas ražotājam teju neiespējami nodrošināt. Savukārt uzņēmuma Olainfarm valdes loceklis Salvis Lapiņš skaidro, ka viena no iespējām mūsu zāļu ražotājiem sekmīgi konkurēt ir Zaļais iepirkums, tomēr norāda arī uz mīnusiem: «Ja līdzīgu praksi ieviesīs arī citas valstis, tas var būtiski ietekmēt Latvijas eksportētāju iespējas līdzvērtīgi konkurēt to iepirkumos. Jau pastāvošā iepirkumu sistēma atbalsta to, ka konkursos uzvar visefektīvākais ražotājs. Efektivitātei ir jābūt primārajam kritērijam.»
Zaļā iepirkuma problēmas
Zaļajā iepirkumā var paredzēt īpašas kvalitātes prasības augļiem un dārzeņiem, piemēram, ka tie ir ražoti, izmantojot bioloģiskās lauksaimniecības metodes, tāpat var paredzēt vēlamos augļu un dārzeņu piegādes attālumus. Tomēr, kā stāsta kooperatīva Mūsmāju dārzeņi valdes priekšsēdētāja Edīte Strazdiņa, praksē ar šā Zaļā iepirkuma īstenošanu ir problēmas, jo to izmanto negodīgas starpniekfirmas. «Diemžēl ir firmas, kuras piedalās zaļajos iepirkumos un sola piegādāt Latvijas sertificēto augļu un dārzeņu ražotāju produktus, taču praksē tie ir vai nu lētie pašmāju nesertificētie produkti, vai imports. Šāda starpniekfirma līgumu par produkcijas piegādi noslēdz ar vietējo zemnieku un no viņa saņem kvalitātes dokumentus par produkcijas izcelsmi un ražošanu, kas arī tiek iesniegti iepirkuma komisijai. Pēc uzvaras konkursā ar zemāko cenu šī firma no vietējā zemnieka, ar kuru noslēgts līgums, iepērk, piemēram 15 kilogramu dārzeņu, bet pārējais piegādātais produkcijas apjoms ir nezināmas izcelsmes. Mēs no zemniekiem esam saņēmuši daudz sūdzību par šādiem gadījumiem. Problēma ir tā, ka iepirkumu komisijas prasa uzrādīt ar vietējiem zemniekiem noslēgtus piegādes līgumus, kuriem ir sertificēta produkcija, taču tajos nav jānorāda apjoms, kādu piegādās konkrētais zemnieks. To izmanto šīs negodīgās starpniekfirmas, kas iepērk vietējo sertificēto un arī dārgāko produkciju minimālā apjomā, bet pārējais ir pirkts «pa lēto», piemēram, no Polijas. Tādējādi arī tiek piedāvāta neadekvāti zema cena Zaļajā iepirkumā. Savukārt, piemēram, skolas un bērnudārzi, kuru vajadzībām šis iepirkums veikts, reizēm pieņem piegādāto produkciju, nepārbaudot tās izcelsmi un dokumentus,» situāciju raksturo E. Strazdiņa. Viņasprāt, viens no risinājumiem būtu līgumā norādīt arī konkrētu piegādes apjomu. Tas mazinātu krāpšanos un nebūtu tā, ka «viens zemnieks ar pieciem hektāriem ar savu produkciju apgādā pusi Latvijas». E. Strazdiņa arī stāsta, ka pašlaik Mūsmāju dārzeņi pārsūdzējuši Ieslodzījuma vietu pārvaldes Zaļo iepirkumu, jo tajā ar lētāko cenu uzvarēja starpniekfirma, kura nevarot dokumentāli pierādīt, ka viss piegādātais produkcijas apjoms patiešām būs no vietējiem ražotājiem, kuriem ir visi atbilstošie sertifikāti.
To, ka šāda problēma saistībā ar Zaļo iepirkumu pastāv, apliecina arī Saulkrastu novada domes priekšsēdētājs Ervīns Grāvītis (NA), atzīstot, ka tā viņam nav sveša. Viņš piekrīt, ka viens no risinājumiem varētu būt apjoma norādīšana piegādes līgumos, lai gan atzīst, ka neviens jau nevar izkontrolēt, kādus apjomus konkrētais piegādātājs ir sasolījis citām pašvaldībām. E. Grāvītis arī mudina zemniekus aktīvi sūdzēties, ja vērojama šāda veida krāpšanās.
Objektīvās grūtības
Runājot par atbalstu vietējiem ražotājiem citu jomu iepirkumos, E. Grāvītis uzsver, ka Saulkrastu novada dome to cenšas darīt, taču ne visos gadījumos tas ir iespējams. «Piemēram, ja kādā mūsu būvniecības iepirkumā būvnieks pasaka, ka piegādās logu rāmjus vai siltināšanas materiālus no Polijas, jo tas ir lētāk, mums grūti ir dot priekšroku dārgākam piedāvājumam tikai tāpēc, ka šie materiāli tiks iegādāti no Latvijas ražotāja,» problēmas ieskicē E. Grāvītis. Madonas novada mērs Andrejs Ceļapīters (Vienotība) visai skarbi norāda, ka jautājums, kā atbalstīt vietējos ražotājus, ir adresējams IUB, nevis pašvaldībām. A. Ceļapīters teic, ka var jau regulējumā paredzēt, ka priekšroka dodama saimnieciski izdevīgākajam piedāvājumam, taču tādā gadījumā IUB vajadzētu pašvaldībām iedot kritērijus tā izvērtēšanai. «Lai IUB savā mājaslapā nopublicē pāris standarta iepirkumu nolikumu ar kritērijiem. Mēs, pašvaldības, ar prieku to iestrādāsim,» bilst A. Ceļapīters.
IUB vadītāja Dace Gaile, taujāta, kā iepirkumos atbalstīt vietējos ražotājus, skaidro: «Ņemot vērā, ka nediskriminācija pēc valstiskās piederības ir viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem un stingri jāievēro arī publiskajos iepirkumos, nav iespējamas nekādas tiešas norādes par Latvijas uzņēmēju priekšrocībām. Netieši varētu tikt izmantotas pakalpojuma aprites cikla izmaksas, ko izmantot saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēlei, piemēram, vērtējot apkopes, uzturēšanas un apsaimniekošanas izmaksas. Tad varētu izveidoties situācija, kad to ir izdevīgāk darīt Latvijā, līdz ar to netieši radot priekšrocības vietējiem. Protams, tas nav iespējams visos gadījumos. Arī tieša norāde par vietējo apakšuzņēmēju piesaistīšanu, visticamāk, varētu tikt uzskatīta par diskriminējošu,» objektīvās grūtības ar priekšrokas došanu nacionālajiem uzņēmējiem ieskicē D. Gaile.