Bezcerība vērt arhīvus

Spraigā cīņa par pēdējo vārdu vēsturiskajās diskusijās, kādas par XX gadsimta Ukrainas vēsturi norisinās ne vien šīs valsts ietvaros, bet arī plašāk, galvenokārt bijušajā impērijas centrā Maskavā un polemikā starp ukraiņu un krievu sabiedrību pārstāvjiem, nozīmē, ka vēl ir tālu līdz laikiem, kad ar vēsturi, tās pētīšanu un interpretāciju nodarbosies tikai vēsturnieki vien. Bijušā centra atklātā nepatika un milzīgā greizsirdība, ar kādu tikuši uzlūkoti ukraiņu pētījumi un mēģinājumi no ukraiņu nācijas pozīcijām izvērtēt savu nacionālo vēsturi, nevieš optimistiskas pārdomas par Kremļa gatavību paskatīties brīvāk un objektīvāk uz pagājušo gadu notikumiem. Vladimira Putina izteiciens par PSRS sabrukumu kā ļaunāko XX gadsimta notikumu ir labi zināms, un tas paskaidro, kādēļ nenākas gaidīt atkusni ar atvērtiem Maskavas arhīviem. Ja plāni par impērijas atjaunošanu ir kļuvuši aktuāli, būtu grūti iedomāties brīvas darbošanās atļauju piešķiršanu vēsturniekiem, piemēram, golodomora pētniecībai. Pat neraugoties uz to, ka pēc speciāli noorganizētās masveida izrēķināšanās ar ukraiņu zemniecību ir pagājuši 79 gadi. To pašu varētu teikt arī par šīs pašas zemniecības plašo pretošanos padomju varai (pat vēl senāks notikums). Arhīvu atvēršana Maskavā ļautu piekļūt dažādiem dokumentiem un palīdzētu meklēt skaidrojumu sarežģītajiem jautājumiem. Taču pagaidām nekas par to neliecina. Pēc ukraiņu žurnālistu un vēsturnieku domām, arhīvu atvēršana neesot paredzama. Nav pamata domāt, ka ukraiņu nacionāli domājoši žurnālisti un vēsturnieki sabiezinātu krāsas, apgalvodami, ka pašreizējā Krievija savās impēriskajās tieksmēs ir tāda pati kā PSRS vai cariskā Krievija. Visi Kremļa paziņojumi par sadarbību uz līdztiesības pamatiem esot tikai vārdi bez satura. Krievija, vismaz tās politiskā vadība un prāva daļa inteliģences, vismaz pagaidām nav spējusi pieņemt domu par suverēnas ukraiņu nācijas un neatkarīgas Ukrainas valsts pastāvēšanu. Ja reiz tā, tad arī noziegumu atzīšanā laikam nedrīkst aiziet par tālu. Pilnīgi absurds viedoklis, jo vēsturiskās patiesības izzināšana nevis sanaido, bet gan iedibina citus kvalitatīvākus apstākļus nākotnes kontaktiem. Kremlim šī patiesība nešķiet svarīga, jo jaunu labu attiecību veidošana ar ukraiņiem nav krievu politikas mērķis.