Tā vietā, lai dzertu vīnu bezdarbinieku tusiņos, par ko biju fantazējusi, kad par notikušo spriedām varbūtības izteiksmē un ar labu melnā humora devu, es bezgalīgi sērfoju vakanču portālos, lai atzītu: manā situācijā nekādu spožo izredžu nav.
Līdz ar īsti vasarīga laika iestāšanos apsīka arī šī nodarbe: portālos tikpat kā nekas nenotika. Likās, ka visa Rīga «laiž muļķi». Tie, kas vien varēja, bija notinušies uz laukiem, bet tie, kas nevarēja, mēģināja pēc iespējas sev atvieglot dzīvi. Zinot, zem cik pamatīgas lupas viņus palikuši darba devēji, nejutos ne labāk vai sliktāk par nevienu no viņiem.
Un tad tas pienāca. Saulainais 29.augusts, kad zem zilajām debesīm jau vējoja pirmās skolas dienas asteru un gladiolu smarža. «Mēs arī izdomājām, ka jābrauc! Sāksies bērnudārzs, varbūt šogad vairs nesanāks...» zvanīja paziņa, ar kuru rotaļlaukumā, skatoties mūsu vienāda vecuma mazuļu spēlēšanos, bijām apspriedušas ideju aizskriet līdz Rīgas jūrmalai.
Mēs ar meitu jau būtu braukušas tik un tā, taču kompanjoni mūs izvilka no mājām ievērojami agrāk. Mums tika piecas stundas nepārblīvētā liedagā, kur valdīja īsta jūlija tveice - +26 grādi. Smilšu skulptūru parks un karuseļi Jomas ielas malā, godprātīgi samaisīta aukstā zupa un īstajā brīdī īstais saldējums bērniem pludmales krodziņā - šajā dienā itin viss bija izdevies. Veca patiesība, ka prieks piesaista prieku: cilvēkiem pamīšus jūsmojot, notiekošais liekas vēl skaistāks¥ Mēs visi bijām pārlaimīgi. Secinājām, ka mūsu Majori kļuvuši varen internacionāli un nav ne par kapeiku sliktāki par Taizemi vai Kanāriju salām, kur, maksādami bargu naudu, latvieši pēc saules skries jau pēc dažiem mēnešiem.
Jums varbūt liksies dīvaini, bet man šī diena, kad visiem paziņām jau bija beigušies atvaļinājumi, likās bezdarbnieces statusa vērta. Laikam jau arī tikai augusta pēdējās stundās pa īstam sapratu, cik priviliģēta esmu bijusi, varot vasaru veltīt bērnam. Jā, ziniet, es nemaz nesūdzos. Vienmēr tā nebūs.