«Tur ir ļoti daudz dažādu trūdējuma pakāpju kritalu un celmu, kur bezmugurkaulniekiem dzīvot. Vislielākā sugu daudzveidība saistīta tieši ar trūdošo koksni - trūdēšanas procesā uz tās attīstās pelējums un sēnes, kas veido bezmugurkaulnieku dzīvei nepieciešamo vidi,» uzsver A. Barševskis.
Moricsalā bieži novērotā Latvijā aizsargājamā blāvā briežvabole Dorcus parallelopipedus attīstās trūdošā platlapju koksnē. Koka trūdēšanas procesā tajā mājvietu rod dažādas kukaiņu sugas - uz tikko krituša koka dzīvo vienas sugas, pēcāk tās nomaina citas.
Moricsala slavena arī kā odu mājvieta - salā daudz mitru vietu, kur odiem patīk apmesties, tur tie kalpo par barības bāzi zivīm un abiniekiem. Moricsala vairākām kukaiņu sugām ir vienīgā zināmā atradne Latvijā un pat visā Baltijā. Starp īpaši aizsargājamām un citādi vērtīgām sugām ir Calosoma inquisitor un Macroleptura thoracica. A. Barševskis stāsta, ka viens no Moricsalas dabas retumiem ir lapkoku praulgrauzis Osmoderma eremita. Šī apdraudētā vaboļu suga tiek aizsargāta visā ES.
No izcirstajiem mežiem ārpus rezervāta teritorijas uz Moricsalu pārceļas dažādas jaunas bezmugurkaulnieku sugas, bet A. Barševskis stāsta, ka tās vēl jāturpina pētīt. Entomologs gan min, ka ir bezmugurkaulnieku sugas, kas Moricsalā, iespējams, vairs nedzīvo, piemēram, cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne), kas pēdējo desmitu gadu laikā uz salas nav novērots. Tas gan nenozīmē, ka suga izzudusi - bezmugurkaulnieki nepiemērotu dzīves apstākļu dēļ var pārcelties uz citu vietu, ja tā neatrodas pārāk tālu.