Veltījums dzimtenei
Pēdējo reizi bibliotēku redzējis vēl bez grīdām, 89 gadus vecais arhitekts gandarīti saka, ka tagad beidzot varējis novērtēt tās sajūtas, ko dod gatavā bibliotēkas ēka: «Tā ir ļoti silta un - attiecībā uz darbu - ļoti labi nostrādāta.» Sastaptie cilvēki bibliotēkā gan bijuši «vairāk ceļotāji, ne lasītāji». Par redzēto ir gandarījums, bet ne pārsteigums, jo ir piepildīta iecere, kādai tai arī bija jābūt. Atbildot uz Dienas vaicāto par bibliotēkas apkārtni, kur ļoti tuvu sienām brauc baļķu vedēji, arhitekts norādīja, ka ēka jau no paša sākuma bijusi ieplānota tieši tur, kur tagad uzcelta. «Pilsētas attīstība, kas toreiz bija paredzēta, nav notikusi,» viņš secina. Papildinot G. Birkerta teikto, arhitekts Jānis Dripe atzina: «Skaidrs, ka mēs bijām iedomājušies, ka būs Daugavas promenāde, kas savienos koncertzāli un bibliotēku. Skaidrs, ka mēs domājām, ka būs Vienības gatves un Raņķa dambja savienojums ar tuneli, kas ļautu transportam Mūkusalas ielā mazināties. Skaidrs ir arī, ka bija domāts Mūkusalas ielu šķērsot otrajā līmenī un ierīkot pazemes stāvvietu bibliotēkas priekšā, kas konsolidācijas periodā nav realizējies, bet tā nav meistara vaina.» J. Dripe arī norādīja, ka ārpus Latvijas cilvēki šo ēku uztver pozitīvāk nekā pie mums, piemēram, to par ģeniālu nosaucis austriešu arhitekts Folkers Ginke, kurš ir Liepājas koncertzāles jeb Liepājas dzintara autors.
Bibliotēkām G. Birkerta dzīvē ir liela loma - viņš ir projektējis ap 20 bibliotēku. Gaismas pils ir celtne, ar ko strādāts visilgāk, tā ir ēka dzimtenei, saka G. Birkerts. Normāli būvēt šāda veida celtni ir apmēram piecus gadus, un pirms tam nepieciešami divi, lai iegūtu būvatļaujas. Gaismas pils tapšana bija trīsreiz ilgāka, un tas projektu sadārdzinājis: «Kādu laiku es biju vienīgais, kas teica, ka uzcels. Ik pa laikam, kā nāk jauns prezidents, jauns ministrs, jauna valdība, - uzcels!»
Pamodās Gaismas pils
G. Birkerts norāda, ka ēkas risinājums ir transformējies, taču galvenokārt iekšpusē, kur ņemta vērā tehnoloģiju attīstība: «Pieeja bija, ka projektu var mainīt nepārtraukti. Vienmēr var pielikt kaut ko klāt un arī noņemt, jo ideja nemainās. Lielā maiņa bija, kad pazaudējām aptuveni trešo daļu no garuma un dabūjām samazināt stāvu skaitu. Forma ir palikusi. Sākumā bija Stikla kalns, bet tad pamodās Gaismas pils. Daudzi cilvēki, kuri pirms desmit gadiem skatījās uz bildi, vēlāk bija pārsteigti, ka siluets mainījies, nav vairs Stikla kalna, nāk ārā visādi ragi un nagi.»
Nacionālajā bibliotēkā nākotnē būs pieejams arī Gunāra Birkerta arhīvs - gan privātā bibliotēka, gan zīmējumi un skices. J. Dripe, kurš par LNB ēku raksta grāmatu, saka - G. Birkerta bibliotēkā pieejamas gan viņa tēva, gan viņa paša un dēla Svena grāmatas. G. Birkerts ar padomiem piedalās Okupācijas muzeja piebūves projektēšanā un par patīkami pārsteidzošu faktu sauc finansējuma piešķiršanu muzeja rekonstrukcijai. Finansiāli ar šo projektu viņš nav saistīts, palīdzot «ar domām un garā». Līdz šā gada beigām jāpabeidz ēkas tehniskais projekts.
Bez lasīšanas neiztiek
«Manā dzīvē bibliotēka ir inspirācija. Pirms bija internets un visas digitālās iespējas, vienīgā vieta, kur uzzināt, kas vispār pasaulē notiek, bija bibliotēka. Toreiz nevarēja piespiest vienu pogu un uzzināt visu, kas notiek, vai atvērt lapu ar jaunumiem. Tā [bibliotēka] bija vieta iedvesmai,» saka G. Birkerts.
Šajās dienās iedvesmu Gaismas pilī meklēja arī Dienas sastaptie cilvēki. Dažs nācis intereses pēc, cits vēlējies parunāt un izstāstīt savu stāstu. Viens no viņiem - mežkopis Alnis Brēne. Patlaban viņa mājas bibliotēkā varētu būt ap 6000 grāmatu. Daļu viņam nodevis tēvs, pārējās sakrātas dzīves laikā. Alnis sarunā ar Dienu atklāj, ka tieši lielā mājas bibliotēka bijis iemesls viņa mīlestībai pret grāmatām. Pat nemācēdams lasīt, viņš mūždien šķirstījis grāmatu lapas, aplūkojis attēlus. Savukārt studiju laikā nereti nav bijusi vajadzība apmeklēt pat lekcijas, jo eksāmenus varēja nokārtot, mācoties tikai no grāmatām, kas bijušas pieejamas mājās. Tas gan skaidrojams ar to, ka Aļņa bibliotēku pārsvarā veido uzziņu un populārzinātniskā literatūra. Arī pēdējā grāmata, ko viņš nopircis pavisam nesen, ir enciklopēdija angļu valodā par sēnēm. Lai gan Alnis ir arī jauno tehnoloģiju entuziasts un ar datoru apieties ir mācījis pat jaunajai paaudzei, tomēr grāmatās orientējas labāk. Tur informāciju var atrast ātrāk nekā internetā, smejoties piebilst Alnis. Tagad ir uztraukums par to, kam lielo kolekciju ar laiku atstāt. Alnim ir bērni, taču viņiem lasīšanu ir aizstājušas modernās tehnoloģijas, tāpēc grāmatām viņu acīs vairs nav tik lielas vērtības. Pavisam iespējams, ka viņa krājums nonāks kādā bibliotēkā.
Kaut arī vecāka gadagājuma cilvēki jaunākajai paaudzei nereti pārmet nevēlēšanos lasīt, Gaismas pilī sastaptie bērni un jaunieši par lasīšanu izsakās ar vislabākajām emocijām. Deviņgadīgajam Ralfam vasaras laikā bija jālasa obligātā literatūra, taču viņš to darījis ar prieku. Izlasīto grāmatu sarakstā ir Pepija Garzeķe, Sarežģītais zvirbulēns, arī Vinnijs Pūks un viņa draugi. Tomēr vislabāk Ralfam patīk komiksi - tos viņš var pārlasīt pat vairākas reizes. Puika arī lielās, ka prot lasīt ātri. Citiem viņa draugiem ar to tik labi neejot, un tas, pēc Ralfa domām, ir iemesls, kāpēc ne visiem bērniem patīk lasīt.
Arī 28 gadus vecais Artis Rubuļņīks no Rēzeknes ir grāmatu cienītājs. Viņš gan atklāti atzīst, ka pēdējā laikā bieži atvēlēt laiku lasīšanai nesanāk, tomēr bez tā iztikt nevar. Grāmatas viņam ir veids, kā atpūsties. Vīrietis nenoliedz, ka draugu lokā ir arī tādi, kuri pat nezina, «kas grāmata ir par zvēru».
Spītējot digitalizācijai
Kaut arī modernās tehnoloģijas patlaban jau pārņēmušas gandrīz jebkuru jomu, cilvēku prātos taustāmām lietām aizvien ir lielāka vērtība. Dienai aptaujājot vairākus simtus cilvēku, gandrīz ikviens uzsvēra, ka tekstam, kas iespiests grāmatā, ir lielāka vērtība nekā tam, ko var lasīt digitāli. Argumenti gan ir dažādi. Vieni norāda, ka šādā veidā pieaug lasāmvielas vērtība, jo to uztvert var gan ar redzi, gan ar tausti, citiem drukātu tekstu gluži vienkārši ir vieglāk lasīt. Savukārt runājot par bibliotēku nozīmi mūsdienās, viennozīmīgas atbildes nav. Vieni to uztver kā grāmatu krātuvi, citi - kā kultūras centru vai vietu plašākiem apvāršņiem.
Tieši moderno tehnoloģiju un milzīgās informācijas aprites dēļ mūsdienās cilvēki lasa citādi, uzskata filozofe Gunta Plūksne. Tas nenozīmē, ka vairāk vai mazāk, bet citādi. Sevi viņa ir pieķērusi pie domas, ka informāciju vajag ātri un koncentrēti. Tomēr šāda tendence noved pie ļoti lielas virspusības. Ātri lasot tikai svarīgāko, tiek pazaudēta lielā bagātība, kas ir apkārt. Nav laika iedziļināties, pārrunāt lasīto, uzskata filozofe. Arī par internetu viņa saka - no vienas puses, ļoti laba lieta, no otras - miskaste. Pati savam priekam Gunta lasa naktīs - dažreiz vienā naktī izlasot pat 200 lapaspušu. Tomēr viss atkarīgs no noskaņojuma.