Brīžiem pārsteidz, cik viegli mēs sabūvējam ap sevi emocionālos žogus, esam gatavi iet izkauties ar saviem kaimiņiem, pat kādreizējiem domubiedriem tikai tāpēc vien, ka tie atļāvušies izteikt atzinīgu vārdu par kādu mums netīkama cilvēka darbību.
Gluži kā veikalā izliktām precēm, katrai publiskai personai piekaram konkrētu birku - labs, slikts, sarkans, zils, Kremļa vai Briseles līdzskrējējs utt. Un katru rīcību vērtējam nevis pēc būtības, bet gan caur šo attieksmes filtru. Ja kāds mēģina iebilst, arī viņu «iepakojam» attiecīgajā slikto kategorijā.
Tā drīz pēc tam, kad Vienotība sajuta apdraudējumu no Repšes atgriešanās politikā, Dombrovskis nāca klajā ar vēstījumu par sava bijušā partijas biedra saistību ar saskaņiešiem. Pēc tam nav brīnums, ka socioloģiskajās aptaujās uzrādās tik niecīgs atbalsts jaunajam politiskajam spēkam. Pat tie, kas Repšem simpatizē, to baidās atzīt. Ka tik kāds nepieskaita sliktajiem.
Vai otrs piemērs - Valsts prezidenta paustais noraidījums Vienotības virzītajiem premjera amata kandidātiem. Ar ko tik valsts pirmo personu necenšas noliet - gan ar pārmetumiem par darbošanos kaut kādās mistiskās sen likvidētu politisko spēku interesēs, gan par personisku atriebību un sazin vēl ko. Prezidenta vēlmi premjera amatā redzēt labāko no labākajiem nosedz ar biezu politisko birku kārtu. Gluži kā grimu, aiz kura patiesā seja vairs īsti nav saskatāma.
Spilgts piemērs ir arī attieksme pret bēdīgi slavenajiem personalizētajiem e-taloniem. Šobrīd īsti vairs nav jēgas vērtēt, cik labas vai sliktas ir atkarībā no dzīvesvietas diferencētās cenas par braucienu Rīgas sabiedriskajā transportā. Pašvaldība tās ieviesusi pretēji Saeimas vairākuma partiju sparīgajai dūru vicināšanai. Bet atcerēsimies, kā tika mēģināts veidot sabiedrības negatīvo attieksmi pret rīdziniekiem piešķirto braukšanas maksas atlaidi. Tā esot slikta, jo to... «pielēmuši» nepareizie - tie, kas esot saistīti ar Maskavu, komunistiem u. tml. Jautājuma būtība interesēja reti kuru politiķi. Jo tā nav apstrīdama, kā arī vēlāk izrādījās.
Interesanti, ka daudzi no tiem, kas pirms mēneša vēl skaļi publiski deklarēja, ka piešķirto atlaidi neizmantos un, it kā spītējot galvaspilsētā valdošajiem, vai nu izdeklarēsies no Rīgas, vai pirks biļetes par pilnu maksu, nu tikpat sparīgi bļaustās par lielajām rindām pēc rīdzinieka kartēm. Kas tad nu? Aptvēruši, ka Ušakovam būtu pat izdevīgi, ja pieaugtu to skaits, kas pērk pilnu biļeti? Vai ir divkoši, kas skaļi bļauj vienu, bet patiesībā par negodīgām nosauktās atlaides tomēr gatavi izmantot?
Ir skaidrs, ka cilvēki bija maksimāli plaši jāinformē par jauno braukšanas kartīšu noformēšanu un jāmudina to darīt iespējami savlaicīgi, kad vēl nebija rindu. Taču, manuprāt, nav labi, kā šo situāciju sevis personiskai popularizēšanai izmanto Rīgas pašvaldības vadītājs. Nila Ušakova ierunātās reklāmas par to, ka pašvaldība rūpējas par saviem iedzīvotājiem, ir klaja administratīvo resursu izmantošana. Un nosodāma gluži tāpat kā gadījumā, ja līdz ar eiro ieviešanu savu lielo veikumu būtu slavējis Valdis Dombrovskis.
Jo cilvēki visi ir vienādi. Vērtējama vien rīcība.