Šogad esmu nopircis vairāk nekā 200 hektāru meža - zviedri ir pārtraukuši pirkt, un vietējiem ir labvēlīgi apstākļi. Bet tā ir apstākļu sakritība. Lai runātu par reālu atbalstu vietējiem, tad kredītiem mežu iegādei vajadzētu būt ar termiņu 20-30 gadi un gada likmi 1-2%. Citādi mums tās likmes ir tik svārstīgas... 2009. gadā es maksāju 20 procentus! Var jau arī būt, ka mežu gadījumā varētu iztikt bez speciālas palīdzības no valsts puses, bet tad tie īpašumi ir normāli jāvērtē, lai var jēdzīgi ķīlāt un iegūt līdzekļus attīstībai. Ja man hektāram kadastrālā vērtība ir noteikta, teiksim, 150 latu par hektāru... Ja ir noteikta tik neadekvāta kadastrālā vērtība, tad skaidrs, ka bankas kreditē nelabprāt. Nelaime arī tā, ka bankas stimulē «pērc - pārdod, pērc - pārdod», savukārt mežu nozarē apgrozījums ir ļoti lēns.
Vai tā tiešām ir, ka vietējo privāto mežu īpašnieku, kurus var uzskatīt par nopietniem spēlētājiem, palicis pavisam maz?
Ej nu saproti, kurš skaitās vietējais: ja firmai ir latviešu direktors un menedžments, vai tā ir vietējā? Ir tāds labs teiciens: «Tas, kurš nāk otrais, maksā visdārgāk.» Skaidrs, ka tirgū faktiski nav palicis tādu mežu, kurus varētu pirkt no sākotnējiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, pirmā pārpirkšana jau ir notikusi. Un, protams, skandināvi ir kārtīgi pastrādājuši šajā posmā, tomēr man šķiet, ka lauksaimniecības zemju gadījumā tas ir izteiktāk. Atklāti sakot, es gan lielu traģēdiju te neredzu - nu, neaiznesīs viņi to zemi un mežus prom. Turklāt, ja svensoniem te ir īpašumi miljonu vērtībā, viņi nepieļaus mūsu okupāciju.
Kā jūs kā laukos dzīvojošs un strādājošs cilvēks uztverat biežos virsrakstus par lauku izmiršanu? Tā tiešām notiek, vai arī tas tāds politisks pārspīlējums?
Nu ar izmiršanu tik traki nav - kapos nemaz tāds pieplūdums nav novērots... Ja nopietni, tad manā skatījumā par šīm lietām vispār grūti spriest, jo mums trūkst statistikas. Kad es skatos 1938. gada Statistikas gada grāmatu, tur ir viss gandrīz līdz pēdējai cūkai saskaitīts. Bet mēs minam, cik daudz aizbraukuši - 200, 300 tūkstoši, miljons?
Droši vien atšķiras arī reģioni - piemēram, Latgale no Kuldīgas puses, kur jūs dzīvojat?
Ziniet, es tieši nesen braukāju pa Latgali - nav tik traki! Ceļi viņiem dažviet ir labāki nekā manā pusē, vietējie saka, ka arī ļaudis parādījušies...
Prasu tāpēc, ka varen asa tā diskusija par t. s. attīstības centriem un par to, ko darīt tiem, kuri par šādiem centriem netiks atzīti.
Nu jā, skaidrs, ka mums Kurzemē Lembergs to deķi velk uz savu pusi, Sesks Liepājā - uz savu. Kaut kāda taisnība jau ir - uzņēmējdarbībai vieglāk pumpuroties ap lielo, centros. Tomēr ko darīt mums, lauciniekiem? Kad uz Ventspili bija atbraucis tas vīrs, kurš mums to attīstības plānu rakstīja...
Krieviņš.
Jā. Es viņu ilgi tirdīju ar šo jautājumu par laukiem. Kā zutis locījās! Bet nu beigās - jā, neesot lauki paredzēti attīstībai.
Ko nu stāstāt!
Kāda jēga man muldēt? Un es pat neko viņam sevišķi nepārmetu, jo ir nepieciešams pamatos mainīt attieksmi pret laukiem, nodokļu politiku. Piemēram, mēs arī citās Eiropas zemēs redzam, ka laukos dzīvo pilsētnieki savās t. s. brīvdienu mājās. Mums ir tik skaista daba, bet - gar upēm tie nenormālie liegumi! Un tad brīnās, ka lauki pustukši... Atceros, savulaik Holandē redzēju - ja tev ir saimniecība līdz 30 hektāriem, valsts tev baigi nāk pretī ar nodokļiem. Ja liela saimniecība - pats izkulsies.
Un kā tad pie mums?
Pie mums runas ir pretējas - ka mazajiem nav nākotnes. Es nezinu, kas par lietu - lobiji vai vienkārši neizpratne par reālo dzīvi? Šodien biju Skābbarības tornī [Zemkopības ministrijas iesauka], runāju ar vadošiem Lauku atbalsta dienesta cilvēkiem. Patstāvīgu domāšanu tur nesagaidīsi - ja dakšiņa jānoliek tā, tad liks tā, ja otrā pusē - liks otrā pusē... Izčakarēt, parādīt savu varu - to jā! Nekas nemainīsies, kamēr ierēdnis par saviem lēmumiem neatbildēs ar savām biksēm. Vai attieksme administratīvajās tiesās - jā, ierēdnis neievēro likumu, bet ko jūs gribat?! Valstij jātaupa nauda! Jūs pats saprotat, kas notiks, ja būs jāsāk maksāt par savām kļūdām? Ko jūs uzdrošināties!
Mums ir mežu sertifikācija - labi. Nelaime ir tā, ka mūsu vietējie nosacījumi ir bargāki nekā Eiropā. Kāpēc? Cits piemērs. Atceros, kad Saeimā pieņēma Meža likumu, es teicu deputātiem, ka nevajag likvidēt mežniecības. Nē, Rīgas ierēdņi zinot labāk. Nu, nolikvidēja. Un? Tu aizbrauc uz Dundagu, izrunājies ar mežsargu, bet tad tev tagad ir jābrauc 30 kilometri uz Talsiem... Kam tas bija vajadzīgs? Reforma reformas vārdā? Iedeva džipus - labs darbs. Bet kāpēc pa vidu ir, atvainojos, jāsacūko kaut kas? Kaut ko murgo - mežsargs mežā uz celma apsēdīšoties, atvēršot savu portatīvo datoru utt. Varētu domāt, ka mežā ir pieslēgums...
Vai tad nu viss ir salaists grīstē?
Ja es atskatos uz šo posmu kopš 1995. gada - jā, ir pamainījusies likumdošana, šur tur uz labo pusi. Toties pēdējā laikā pastiprinās birokrātija. Piemēram, lai mežs varētu pretendēt uz Eiropas projektiem, uz kopšanu, augstums ir 10 metru. Pieļaujamā atšķirība ir viens metrs. Bet tev atsaka pat tad, ja tava meža vidējais ir 10, 25 metri! Katram gadījumam! Lai Dievs nedod, ka kāds augstāks priekšnieks atbrauc un kaut ko nepārmet!
Bet kāpēc pašvaldības jūs neaizstāv? Pašvaldību līderiem taču patīk sevi pozicionēt kā reālās situācijas zinātājiem pretstatā Rīgas politiķiem.
Pirmkārt, pašvaldības ir visnotaļ atkarīgas no centra. Jā, ir ieņēmumi no nodokļiem, bet nauda projektiem, infrastruktūrai nāk no Rīgas. Otrkārt, tā attieksme pret naudu jau nav būtiski atšķirīga. Es pats biju deputāts Kuldīgā un pieredzēju, ka par 30 latu pabalstu biedram Pētersonam mēs varējām spriest stundām, toties par simtiem tūkstošu vērtu būvprojektu izlemt tieši divās minūtēs. Tagad vairs nav tik traki, bet agrāk taču pašvaldību večiem vienkārši bija jābūt partijās - kā tu pretī runāsi... Un vispār: ir taču labi zināms, kā ir ar politiķiem, jo īpaši pirms vēlēšanām. Viņi runā par jums, viņi runā ar jums, bet lēmumus pieņem bez jums.
Ai, ko nu tur sūdzēties... Jā, nāk pašvaldību vēlēšanas, būs atkal saukļi, bet es lūgtu tikai vienu - netraucējiet mums strādāt.