Politiskās taustīšanās un svaidīšanās periodos ir ļoti svarīgi, vai ierēdniecība ir motivēta un spējīga turpināt sabiedrībai vajadzīgu darbu, pat ja politiskā vadība jau ir pārcēlusies uz priekšvēlēšanu tribīnēm vai arī sasēdusies uz koferiem. Ja spriež vismaz pēc noteiktās «dienas kārtības» un tā, kā ar šīs dienas kārtības izpildi veicas, redzami ir labi un vājāki gadījumi. Piemēram, pozitīvi vērtējams, ka Finanšu ministrijas (FM) vadībā turpinās mikrouzņēmumu nodokļa slīpēšana. Tajā pašā laikā, šķiet, vājāk veicas ar augstākās izglītības sistēmas reformas tālāku virzīšanu, it sevišķi - kopš zudis kairinātājs Roberta Ķīļa izskatā. Redzams arī, ka sociālā budžeta pārskatīšanas variantu izstrāde faktiski apstājusies pie ģimenes valsts pabalstiem un tikai un vienīgi informatīvo ziņojumu līmenī (bez tālākās attīstības likumdošanas jauninājumu virzienā) palikuši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Valsts kontroles un Finanšu ministrijas secinājumi par jucekli budžeta izlietojumā tādās pozīcijās kā dotācijas, subsīdijas nevalstiskajam sektoram, iestāžu īrētās telpas, nodokļu atlaides, valsts un pašvaldību iepirkumi u. c. Citiem vārdiem sakot, aina ir gana raiba. Ņemot vērā, ka kardināli atšķirīgi politiskie uzstādījumi pēc vēlēšanām diez vai gaidāmi (pat ja valdībā iekļausies «jauniņie» - Saskaņas centrs vai Zatlera Reformu partija), ierēdniecības piesardzību varētu skaidrot ar neziņu par 2012. gada budžetu tajā kontekstā, kas skar pašu valsts pārvaldi, - vai to turpinās samazināt vai tomēr neturpinās (ar cerībām uz it kā sākušos ekonomisko izaugsmi un runām, ka varbūt nemaz tik liela konsolidācija nebūs vajadzīga).
Iespējams, vēl nelāgāka šāda «pauzes ņemšana» ir tajā valsts pārvaldes līmenī, kas ir vistuvāk iedzīvotāju ikdienas problēmām, - pašvaldībās. Proti, ir skaidrs, ka jau 2012. gadā valsts samazinās savu līdzdalību vairākās sociālo maksājumu programmās; teorētiski pašvaldības šo lielāko slogu varētu kompensēt, samazinot savu iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu klāstu, diemžēl gaišu ideju, kā to darīt, un precīza atšifrējuma tam visam nav. Zināmā mērā šo vilcināšanos un neuzņēmību var skaidrot ar slēptām pašvaldību cerībām, ka dažu partiju, to skaitā - ar labām izredzēm vēlēšanās, izskanējušie solījumi palielināt pašvaldību daļu nodokļu ieņēmumos materializēsies konkrētās summās. Šos jautājumus partijām vajadzētu atklāti un konkrēti izrunāt jau priekšvēlēšanu diskusijās, neatliekot uz 2012. gada budžeta veidošanu oktobrī, citādi vērojams tāds kā vispārējs administratīvs sastingums. Bet ikdienas dzīve rit uz priekšu, atražojot tās visas sīkās un lielās nesakārtotības, kas galu galā sit pa mūsu visu maciņiem.