Videoklips par Latviju, ko Valda Dombrovska vizītes laikā ASV demonstrēja NASDAQ tornī Taimskvērā, iederētos kādā komiksā par atpalikušu Austrumeiropas valsti, kuras reklāmas industrija atrodas ASV pirmskara līmenī. Katrā ziņā Boratam klips patiktu.
Protams, tā nav nekāda traģēdija, ka kāds steigā uzcepts klipiņš nav izdevies gluži kā domāts. Visticamāk, Ņujorkas reklāmu gūzmā klips jebkurā gadījumā paliktu mazpamanīts. Trīsdesmit sekunžu klips nemainīs pasaules attieksmi pret Latviju.
Tomēr katrs video sižets par Latviju parāda mūsu līmeni. Svešinieks, kas pirmo reizi pievērš uzmanību Latvijas vārdam, vērtē to, ko viņš redz. Vērtē ne tikai saturu, ne tikai informāciju - jo cik gan daudz informācijas var pasniegt trīsdesmit sekunžu klipā -, bet stilu, formu, videosižeta kvalitāti. Mūsdienu cilvēks, vēl jo vairāk tāds, kas vakarā uzturas Ņujorkas centrā, ir pieradis pie visaugstākās kvalitātes video. Valsts videoklipam nevajadzētu būt zemākā līmenī kā kāju krēma reklāmai.
Latvijas institūta budžets, protams, nespēj konkurēt ar Procter&Gamble reklāmu megabudžetu. Un tomēr. Labāk nerādīt neko nekā skaidri parādīt, ka esam provinciāla valsts. Protams, viņiem mēs esam valsts no nekurienes, par kuru neviens neko īsti nezina, un pat Bloomberg apgalvo, ka Latvija tikai 2014. gadā stāsies ES. Ņemsim piemēru no Igaunijas. Igauņi atšķirībā no latviešiem vismaz paši negrauj savas valsts tēlu.