Pēc pāris gadiem Latvija saņēma divus pirmos kuģus, tika rīkotas svinīgas to saņemšanas ceremonijas, katrs mīnu meklētājs tika pie savas krustmātes. Prieks izrādījās īss. Kuģi bija jauni salīdzinājumā ar citiem NBS rīcībā esošajiem. Taču jūrā tie bija braukuši jau kopš 1984.gada. Radās dažādas ķibeles. Divos gados jau trim kuģiem nācies nomainīt turbīnas. Viens remonts maksājis gandrīz miljonu latu. Kuģu remonta izmaksas kļuvušas par smagu slogu Aizsardzības ministrijai (AM), kam gaidāma kārtējā tēriņu šķērēšana. Tā sākusi meklēt ne vien iespējamos vainīgos brāķu iegādē, bet arī iespējas, kā no tiem atbrīvoties.
Problēmas visiem kuģiem
Baltijas jūra ir pilna ar Pirmā un Otrā pasaules kara mīnām, tāpēc neviens neapšaubīja ap 2003.-2004.gadu NBS paustās ierosmes par jaunu kuģu iegādi to ārā vilkšanai. Vienlaikus jauniegādātie kuģi varētu iesaistīties NATO ātrās reaģēšanas spēkos, ES īstenotajās operācijās un glābšanas darbos.
Lai arī tas bija laiks, kad aizsardzībai Latvija naudu nežēloja, jaunus kuģus atļauties nevarēja, tāpēc meklēja lietotus. Polija piedāvāja kuģus pavisam sliktā stāvoklī, Vācijas nosauktā summa bija pārāk liela. Jūras spēki (JS) apstājās pie Nīderlandes piedāvājuma - pieciem mīnu meklētājiem, kas kopā maksātu 40 miljonus latu. Latvijai šī nauda būtu jāsamaksā līdz 2012.gadam. AM, ko tolaik vadīja Einars Repše (JL), radās jautājums, vai Latvijai vajag piecus kuģus, NBS atbildēja apstiprinoši. «Nīderlande pārdeva tikai piecus kuģus. Tas bija labākais piedāvājums, kas tajā laikā bija,» Dienai saka toreizējais NBS komandieris Gaidis Andrejs Zeibots. No JS nākušais viceadmirālis bija viens no aktīvākajiem šī projekta aizstāvjiem. 2005.gada augustā Jūras spēku komandieris Aleksandrs Pavlovičs parakstīja līgumu ar Nīderlandes militārpersonām par kuģu iegādi.
Pirmos divus kuģus - Viesturu un Imantu - saņēma 2007.gadā. Kuģi vēl nebija nobraukuši gadu, kad sāka parādīties problēmas. Imantai sabojājās stūres iekārta. Remonts izmaksāja 71 000 latu. Viesturam nācās mainīt gāzturbīnas. Valsts par šo remontu samaksāja 840 000 latu. Atklājoties nepilnībām uz kuģiem, daļu remonta izdevumu sedza arī Nīderlande. Tika atsūtīta rezerves daļu krava. Kaut gan JS apgalvo, ka pārējiem diviem kuģiem «globālas problēmas nav bijušas», sīkas ķibeles tos piemeklējušas laiku pa laikam. G.A.Zeibots Dienai atzina, ka turbīnas ir nomainītas ne vien Viesturam, bet vēl diviem mīnu meklētājiem. Pirms gada NBS noslēdza 2,5 miljonus latu vērtu līgumu ar Nīderlandes kompāniju Stork Turbo Service B.V. par mīnu kuģu gāzturbīnu apkopi un remontu. Līguma darbības termiņš ir divi gadi. Kompānijai šajā jomā ir monopolstāvoklis Eiropas tirgū, tāpēc lētākus piedāvājumus nebija iespējams sameklēt.
Pašās aizsardzības struktūrās dalās domas par to, vai tik bieža kuģu remontēšana uzskatāma par ierastu praksi. A.Pavlovičs skaidro, ka tas ir tāpat kā ar lietotām automašīnām, kam ik pa laikam kaut kas jāpielabo. Militāristi arī uzsver, ka modernam pretmīnu kuģim, kas aprīkots ar smalku aprīkojumu un mehānismiem, remonta izmaksas ir pamatīgas.
Garantijas nedeva
«Neticiet, ja jums saka, ka kuģi tehniski lūst, tek un vēl kaut ko! Viņi nav perfekti, kā varētu būt pilnīgi jaunie, bet viņi ir labi,» rakstiskajā vēstulē Dienai skaidro JS komandieris A.Pavlovičs. Atklātāks ir Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts: «Mēs bijām domājuši, ka kuģi būs labākā kārtībā.» Mīnukuģi, par spīti remontam, savas funkcijas pilda - piedalās gan mīnu meklēšanā, gan NATO rīkotās operācijās. Kā Dienai atzina augsta JS militārpersona, kas ir uzraudzījusi šo kuģu piedalīšanos operācijās, tie veikuši savus pienākumus un tehnisku problēmu operāciju laikā nav bijis.
Ir vairākas versijas, kāpēc Latvija tikusi pie brāķa. Tiek izteikti pieņēmumi, ka militārpersonas, kam bija jāuzrauga kuģu pārņemšana, nebija tos pietiekami rūpīgi pārbaudījušas. Tas būtu bijis īpaši svarīgi, ņemot vērā faktu, ka mīnu meklētājiem nedeva garantijas. «Vienīgais, ko garantēja, - ka tie spēj peldēt un viss kārtībā ar kuģu korpusu,» Dienai atzīst militāro struktūru pārstāvis, kas nevēlējās minēt savu vārdu.
Nav izslēgts, ka daļa atbildības būtu jāuzņemas arī kuģu apkalpēm. Savulaik augsti stāvoša Nīderlandes amatpersona Latvijas kolēģim bija paudusi šaubas par JS dienošo kompetenci. To, ka nepieciešams «sagatavot speciālistus», atzīst arī G.A.Zeibots.
Pārbaudi sācis KNAB
Taču ar brāķēto kuģu remontu šī sāga nebeidzas. Par iespējamo interešu konfliktu kuģu iegādes procesā pārbaudi ierosinājis KNAB, kas pagaidām no sīkākiem komentāriem atturas. «Ir aizdomīgi fakti, ko sadarbībā ar KNAB vērtējam, bet tas nav par visu kuģu iepirkumu kopā, tikai par daļu,» saka J. Sārts. Pārbaude ir par kuģu tehniskās dokumentācijas tulkojuma veikšanā iesaistītu personu. Šis cilvēks, kas saistīts ar firmu, kura nodrošināja dokumentācijas gatavošanu, vienlaikus bijis iesaistīts kuģu pirkšanas procesā.
Šābrīža valsts budžeta cirpiena apstākļos ikgadējais maksājums Nīderlandei par kuģiem (5,6 miljoni latu) kļuvis par papildu nastu. AM pārstāvji neoficiālās sarunās neslēpj - piekto kuģi, kuru Nīderlande vēl nav piegādājusi, viņi labprāt nesaņemtu. Tagad esot skaidrs, ka JS pieci mīnu meklētāji nemaz nav vajadzīgi. Tāpēc AM un NBS nebēdātu, ja tiktu vaļā arī no pāris jau Latvijas rīcībā esošajiem kuģiem. Dienas rīcībā esošā informācija liecina, ka šāda iespēja pārrunāta aiz slēgtām durvīm valdībā.
To, ka kuģu pārdošana apsvērta, neslēpj arī J.Sārts. Taču ekonomikas krīzes apstākļos to nebūs viegli izdarīt. Kuģi ir lietoti un, kā izrādās, ne perfektā stāvoklī. Tos var pārdot tikai NATO dalībvalstij, kas iespējamo pircēju loku sašaurina vēl vairāk.
Tāpēc nevar izslēgt iespēju, ka pāris mīnu meklētāju tiek atstāti dīkai stāvēšanai Liepājas ostmalā.