LNO, kā viņiem gadu gaitā iegājies, aktīvi spītē liktenim, mobilizē tradicionālos ziedotājus un aicina arī tos, kas līdz šim atturējušies, atkal atdzīvināt citiem ar lepnumu un pašiem ar prieku skatāmo skatuvi. _Daukas_ un _Observatorijas_ ļaudis noskaņoti fatālāk un savu tuvākā laika stratēģiju sliecas veidot no vārdiem «plinte» un «krūmi». _Dauka_ to dara samiernieciskāk un pat plāno pēdējo iesākto projektu _Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu_ pabeigt pašu līdzekļiem. _Observatorija_ ir noskaņota kareivīgāk un mākslas izdzīvošanas vārdā paģēr no valsts vismaz 80 tūkstošus gadā. Tas viss kārtējo reizi aktualizē acīmredzot nekad tā skaidri un gaiši neatrisināmo jautājumu par mākslas finansējumu.
Jau senajās Atēnās vienam no deviņiem arhontiem - augstākajām amatpersonām - bija uzkrauts tāds kā mūsdienu kultūras ministra pienākumu ekvivalents: gādāt naudu pilsētas teātra izrāžu nodrošināšanai. Aristotelis Poētikā gan norāda, ka «diezgan vēlu arhonts sāka gādāt par to, lai komēdijās dzejniekiem būtu koris, sākumā tas veidojās no brīvprātīgajiem». Proti, atšķirībā no valstiski nozīmīgu traģēdiju iestudējumiem populārā žanra pasākumi ilgu laiku pat teātra fanātiķu atēniešu vidē bija atstāti privātam mecenātismam un vienkārši pašdarbībai. Katrā ziņā Žurka Kornēlija tajos laikos uz nacionāla statusa forumu varēja i necerēt.
Kā Atēnās, tā Rīgā, Valmierā un citviet šai sakarā izšķirīgais jautājums ir: kurš un kādēļ par to visu maksā? Lai kā daudziem gribētos, ka teātris ar Jaunā Rīgas teātra repertuāru un atpazīstamību tiktu saukts par nacionālo, tie katrs neizbēgami ir atšķirīgi un vairāk vai mazāk sekmīgi apmierina lielākas vai mazākas valsts daļas nepieciešamību pēc teātra baudījuma. Par tā lielumu, mazumu, atšķirīgumu un samēru lai spriež mūsdienu atbildīgie arhonti un lai to vērtē un uzmana laikrakstu kultūras redakcijas. Šeit svarīgs tikai izsenais princips: kas maksā, tas pasūta mūziku, ko Rīgā kādā pasenā starptautiskā teātrim veltītā seminārā izteica Lietuvas Teātra un kino informācijas centra direktors Audronis Ļuga: «Ir jāidentificē un pilnīgi skaidri jāpasaka, piemēram, ka mums ir neatkarīgi teātri un ir valsts teātri; tad - ko mēs kā valsts, kas finansē teātrus, vēlamies, lai tajos teātros dara.»
Visu cieņu Observatorijas mākslinieciskajam līmenim, tomēr viņu kā nevalstiskas organizācijas kategoriskās pretenzijas uz valsts finansējumu neiederas ne Atēnu, ne Viļņas vai Rīgas kritērijos par valsts finansējumu mākslai. Ja aizvien rodas šādi konflikti, tos neatrisinās ne 80, ne cik tūkstoši kā vien Ļugas ieteiktie stingrie attiecību «pasūtījums-nauda» rāmji. Tās ir vienīgās jēdzīgās attiecības, kādas valstij būtu jāuztur ar saviem teātriem un citām kultūras iestādēm. Par pārējo, ko iespēju robežās var atlicināt, lai konkursa kārtībā rūpējas Kultūrkapitāla fonds vai - pilnīgi subjektīvu apsvērumu dēļ - mecenāti un labvēļi. Galu galā mums ir brīva valsts.
Nē, kultūra Latvijā neiet uz galu, bet, būdama pilnvērtīga valsts un tautas dzīves daļa, piedzīvo tās pašas šā brīža grūtības un ierobežojumus, ko pārējie. Observatorija, protams, ir vērā ņemama mūsu kultūras dzīves parādība, tomēr ar krietni mazākām pretenzijām rosīties turpina Ģertrūdes ielas teātris, Austrumu robeža, Dirty Deal Teatro, Teātris TT un citi teātra klubi, biedrības un SIA.
Jāapzinās gan, ka ne vien attiecīgās jomas neiztrūkstošo pelēko kardinālu, bet arī neizbēgamā subjektīvā faktora dēļ valsts pasūtījums un tikšana pie naudas saviem projektiem nekad nebūs pilnīgi gluds un caurspīdīgs pasākums. Izsakot to Daukas pēdējās filmiņas vārdos, visos laikos kādi kopējās naudas kārotāji izrādīsies allaž aplaimoti brālīši, bet citi - dabūšanas vai nedabūšanas laimes spēlei lemti trusīši. Ir emocionāli sāpīgi iedomāties, ka studija ar četrdesmit gadu stāžu, kas radījusi dažu labu nu jau arhetipisku latviskās identitātes tēlu, varētu tā vienkārši pārstāt eksistēt. Tomēr, ja atkrīt valsts finansējums, tādai neproduktīvai roku lauzīšanai vienīgā alternatīva ir atvērt savu maciņu. Šai brīdī diemžēl sāc saprast stāstu par kungiem, kas latiņa vietā no kabatas izvelk nēzdodziņu, kur aizkustināto degunu nošņaukt. Komercializēšanās mākslā diemžēl ir un būs neizbēgama.