Brantoma nav slavena ne ar ko, izņemot seno viduslaiku baznīcu un abatiju, kuras abats XVII gadsimta sākumā uzrakstīja toreiz populāro grāmatu par mīlas intrigām. Mūsdienās Brantomas ielās angļu mēli var dzirdēt biežāk nekā franču valodu - pilsēta tiek uzskatīta par ideālu vietu ekskluzīvai «lauku dzīvei», jo tās gastronomiskās tradīcijas ir izcilas. Upes krastos pretim dārgajam un slavenajam Moulin de l'Abbaye restorānam, kas iekārtots vecajās ūdensdzirnavās, atrodas pāris demokrātiskāku, bet ne mazāk ainavisku vietu, kur baudīt pusdienas. Viens no restorāniem atvērts mājā, kurā kādu laiku dzīvojis skaistais dzīves cienītājs Anrī IV.
Piektdienas tirgus Brantomā ir kā izaicinājums nepieradušā pircēja izvēles spējām: kā atrast kaut ko savu, ko izcept vai tvaicēt, vai grilēt vakariņām, ja izvēle ir nebeidzama? Uz viduslaiku tilta starp furgonu, kur tirgo vietējo zemnieku gatavoto foie gras, un neprātīgi dārgu salmu cepuru bodīti, enerģiska lauku sieva pārdod svaigas vistas un pīles. Netālu šauras ielas sākumā uz letes izlikti kazas sieri - mīksti (var ziest uz maizes), pusmīksti (krēmīgi un ļoti, ļoti garšīgi) un ļoti cieti (man negaršo, bet varu iedomāties, ka kādam tā ir lieliska uzkoda pie vīna). Blakus pusmūža vīrietis tirgo mājas ievārījumus. Metos pie viņa, lai pavaicātu, vai kādā burciņā nav manas iecienītākās kombinācijas - apelsīna ar zaļo tomātu. Nē, tāda ievārījuma viņam neesot. Acīmredzot Perigorā ir citas gastronomiskās prioritātes.
Par prioritātēm vairāk uzzinājām tepat blakus tirgum vietējā gaļas veikalā. Tur plaukti pilni ne tikai ar pastētēm (kurās pie fazānu, zaķu, pat mežacūku gaļas vienmēr tiek pievienots šajā reģionā obligātais foie gras), bet arī ar saldā vīģu un sīpolu čatnija burciņām, aprikožu ievārījumu un neindustriāli ražoto šokolādi. Veikalā beidzot izvēlējāmies gaļas ēdienu vakariņām: miniatūras, bekonā ietītas pildītas paipalas. Vakarā pārliecinājāmies, ka paipalas tiešām ir ideāls ēdiens karstā vasaras dienā. Jo putnus vienkārši var atstāt cepeškrāsnī 40 minūtes, pāris reižu atgriezties, lai pārlietu ar mērci, kas veidojas cepešpannas dibenā, un pārējo laiku, kamēr tās gatavojas, pavadīt dārzā ar aperitīvu rokā. Starp citu (tiem, kas vēlas pamēģināt Rīgā), paipalas dažreiz var nopirkt Centrāltirgū un franču veikalā Antonijas ielā. Pildīt tās vislabāk ar vīnogām un/vai rozīnēm. Un neaizmirstiet par bekonu!