«Tiešām? Un kā jūs to visu pagūstat?» Patiesībā nezinu, kā pagūstu. Nereti ir sajūta, ka dzīve birst kā smiltis caur pirkstiem un nekas jēgpilns nav izdarīts. Izrādās, ka šī sajūta nav sveša arī daudzām citām strādājošām mātēm. Pensilvānijas universitātes pētnieki konstatējuši, ka, par spīti pieaugušajai ietekmei un nenoliedzami augstākai dzīves kvalitātei, šodienas sievietes ir nelaimīgākas par sievietēm, kas dzīvoja 70.gados.
Jaunā nevienlīdzība
Maijā publicētajā pētījumā The Paradox of Declining Female Happiness divi Pensilvānijas universitātes pētnieki - Betsija Stīvensone un Džastins Volferss - ir izdarījuši šķietami neiespējamo, proti, izmērījuši šodienas sieviešu laimi un salīdzinājuši to ar sieviešu laimi pirms 35 gadiem. Atstājot akadēmisko prātu ziņā diskusijas par to, cik objektīvi iespējams izmērīt laimi un ar ko sieviešu laime atšķiras no vīriešu, pakavēšos pie pētnieku galvenajiem secinājumiem.
Daudzējādā ziņā sievietes šodienas attīstītajā pasaulē dzīvo labāk par savām priekštecēm 70.gados. Ir samazinājusies algu nevienlīdzība, dzimumu atšķirības izglītības līmeņa ziņā ir izzudušas, sievietes ir ieguvušas bezprecedenta kontroli pār reprodukciju, tehnoloģiju attīstība atbrīvojusi sievietes no apnicīgiem un laikietilpīgiem mājas darbiem, un ir palielinājusies sievietes brīvība gan darba tirgū, gan ģimenē. Varētu pieņemt, ka tiesību un ietekmes palielināšanās noved pie lielākas apmierinātības ar dzīvi. Taču notiek tieši pretējais - sieviešu subjektīvā labklājība ir sarukusi, un sākusi veidoties jauna nevienlīdzība, šoreiz starp «laimīgajiem» vīriešiem un «nelaimīgajām» sievietēm.
Pētnieki norāda, ka lielāka vienlīdzība ir paplašinājusi to cilvēku loku, ar kuriem šodienas izglītotā, strādājošā un bērnus audzinošā sieviete salīdzina savus panākumus. Pirms 35 gadiem vidusmēra sievietes mēraukla bija cita sieviete, bet tagad - arī vīrieši. Otrs būtiskais faktors ir prasības, kuras pret sievieti šodienas pasaulē izvirza gan viņa pati, gan sabiedrība. No vienas puses, izglītotā sieviete grib sevi apliecināt profesionāli, no otras - viņa izjūt milzu spiedienu nedarīt to uz ģimenes rēķina. Pastāvīgais spiediens un žonglēšana ar dažādajām lomām noved pie lielākas neapmierinātības ar dzīvi. Turklāt jāņem vērā, ka prasības ir augušas, bet tām līdzi nav audzis atbalsta tīkls, kas palīdzētu sievietēm savienot dzīvi darba tirgū ar dzīvi ģimenē. Pētnieki konstatē, ka šodien iezīmējusies jauna dzimumu plaisa - vīriešu subjektīvā labklājība ir lielāka nekā sieviešu.
Emancipācijas cena
Britu rakstniece Sāra Vaina komentārā The Times apgalvo, ka, pavirši pāršķirstot, pētījumu būtu viegli norakstīt kā antifeminisma propagandu. Taču patiesībā aiz tā samudžinātajiem zinātniskajiem formulējumiem slēpjas neapstrīdama patiesība: «Emancipācija nav vienvirziena iela.» Tas ir sarežģīts process, un par to ir jāmaksā dārga cena. No vienas puses, sievietēm dzīvē vairs nav traucēkļu un kavēkļu (ne patriarhālās sazvērestības, ne korsešu, ne arī pāvesta), no otras puses - nav vairs neviena cita, kuru vainot dzīves nebūšanās, jo visas kļūdas un neveiksmes ir sieviešu pašu roku darbs. «Tāda nu ir feminisma medaļas otra puse - atbildība, neziņa un pamatīgas šaubas par sevi,» raksta Vaina. Latiņa ir paaugstināta, līdztiesība sasniegta, un varbūt tā nav gluži tik «neprātīgi ekstātisks» stāvoklis, kā sievietes bija cerējušas, un, iespējams, sievietes šajā jaunajā daudzo spiedienu un prasību dzīvē ir nelaimīgākas, taču šīs neapmierinātības avots ir pati sieviete. «Un, ja ņem vērā sieviešu dzimuma vēsturi, tas tomēr ir neapšaubāms progress,» secina rakstniece.
Savukārt blogs Alpha Mummy, kura autores ir četras strādājošas mātes žurnālistes, norāda, ka «laime vispār tiek nedaudz par augstu novērtēta». Sievietes sev izvirza augstus mērķus un, tos nesasniegušas, protams, jūtas nelaimīgas. Alpha Mummy blogotājas domā, ka tāda «laime», kāda pastāvēja 70.gadu mājsaimnieces dzīvē, vairs nav iespējama. Un labi, ka tā. «Šis pētījums ir kā modinātājs. Darba un dzīves līdzsvars ir svētais grāls - visu dabūt nevar, tā ir ilūzija.» Tāpēc mātes - žurnālistes iesaka pieņemt to, ka dzīve nozīmē kompromisus visās frontēs un tā jādzīvo, «izbaudot tik lielā mērā, cik vien iespējams».
Blakus man un manam «intervētājam» pie skolas durvīm stāv arī kāds ducis mammu. Nevainojami ģērbušās, gludām sejām, ne miņas no strādājošām mātēm raksturīgās vertikālās grumbas pierē. Un «pilna laika mammas» atšķirībā no manis pavisam noteikti nav skrējušas no metro stacijas, lai paspētu uz stundu beigām. Iespējams, Pensilvānijas pētnieki arī mani ierakstītu nelaimīgajās. Bet mana dzīve ir pašas roku darbs, un tas ir svarīgāk par «subjektīvo labklājību».