Biedrība pastāv jau 17 gadu, tā ieguvusi sabiedriskā labuma organizācijas statusu. «Mums ir senioru deju kolektīvs un dziedāšanas ansamblis, darbojas vingrošanas grupiņa un nūjotāji, nelielās grupiņās pulcējas krustvārdu mīklu cienītāji un audējas,» uzskaita Stefānijas kundze. Biedrības aktivitātēs iesaistījušies 230 Cēsu pensionāri, no tiem 72 strādā kā brīvprātīgie, darbojoties dažādos pilsētas pasākumos.
Un tagad ar kažoku!
Stefānija Goļikova ir lepna par biedrības nozīmīgāko veikumu: pirms apmēram pieciem gadiem realizējuši pašu izlolotu un Kopienu iniciatīvas fonda atbalstītu projektu - ierīkojuši pilsētā Mantu placi. «Radās iecere trīs vietās Cēsīs izveidot placi, kurā katrs var atnest mantas, kas pašam liekas, bet citiem var būt noderīgas, - drēbes, apavus, traukus, mēbeles, grāmatas, augļus vai dārzeņus,» stāsta biedrības vadītāja. Sākumā tik viegli negājis - nepieciešamās telpas īrējuši, tad sapratuši, ka pietiktu ar vienu Mantu placi. «Lūdzām atbilstošu telpu pašvaldībai, un tagad mums ir viena, bet gana plaša telpa pilsētas centrā. Saskaitīju - no šī gada 1. oktobra, pusotra mēneša laikā, Mantu placi ir apmeklējuši 304 cilvēki. Nāk dažādi ļaudis, ņem dažādas mantas - viens ienāk ar plašķīti, aiziet pilnībā apģērbts. Reiz kāda kundzīte tā arī teica - nekad mūžā nav varējusi sev kažoku nopirkt, bet tagad viņai tāds ir! Cilvēki ir apmierināti un pateicīgi,» stāsta Stefānijas kundze. «Vīriešu uzvalkiem gan nav pieprasījuma, toties kleitas ņem klēpjiem,» piebilst seniore Lūcija Gruzde. Daudzi ņem grāmatas - tām pakaļ brauc pat ar ratiņiem. Cilvēkiem esot nepieciešama gultasveļa, jo īpaši uz gultas guļošo slimnieku aprūpei. Jaunās māmiņas izmanto iespēju apģērbt bērnus, sagādāt jaunas rotaļlietas. «Neviens tukšā neaiziet, nepieciešamo ved pat uz citiem novadiem saviem radiniekiem. Mantu mums nekad netrūkst. Dažkārt kāds atnes televizoru, cits atved mēbeles - tad gādājam, lai vērtīgās lietas nonāk pie tiešām trūcīgiem ļaudīm. Tāpēc sadarbojamies ar sociālo dienestu. Darbs Mantu placī mums kļuvis par pašsaprotamu pienākumu, jo redzam, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs,» uzsver Stefānija Goļikova.
Redzi, ka vari
«Brīvprātīgo darbs mums ir ļoti patīkams,» stāsta Cēsu pensionāru seniore Līvija Harju. «Noslēdzām sadarbības līgumu ar Cēsu Izstāžu namu, un, kad notiek izstādes, mūs aicina dežurēt. Cēsīs ir brīnišķīgas izstādes! Un par to mēs drīkstam par brīvu apmeklēt Izstāžu nama organizētos pasākumus. Lieliska iespēja,» atzīst Līvijas kundze. Viņa bijusi tā, kura pati meklējusi iespējas senioriem būt noderīgiem un tiem, kam tuva kultūras dzīve, nezaudēt ar to saikni. Kopumā kā izstāžu dežuranti darbojas 25 pensionāri, citi savukārt dežurē muzejā, vēl citi - Mantu placī.
Cēsu pensionāri aktīvi iesaistās dažādos projektos, caur tiem sarūpēti tērpi dejotājiem un dziedātājiem, pērn nopirkuši sintezatoru. Ciešākā sadarbība izveidojusies ar Kopienu iniciatīvu fondu, arī ar Pieaugušo izglītības centru. Šogad cēsnieki realizējuši projektu Virtuves noslēpumi - iesaistoties arī pašvaldībai, kura remontējusi telpas. Nu senioru rīcībā ir labiekārtota virtuve, kur izpaust kulinārās prasmes. «Ar Pieaugušo izglītības centru mums ir kopīgs projekts Nāc un dari, redzi, ka vari!. Tajā iekļauts arī atalgojums vingrošanas, dejošanas, dziedāšanas treneriem un pasniedzējiem. Līdzfinansējums nāk no pašvaldības - mums ir ļoti labas attiecības ar pašvaldību, arī biedrības telpas par brīvu,» uzsver S. Goļikova.
«Arī paši esam aktīvi pilsētas sabiedriskajās norisēs. Mūsu dziedātāji un dejotāji sniedz koncertus, uzstājas, piemēram, Labestības dienas pasākumos,» stāsta Aina Orina, senioru deju grupas vadītāja. Viņu papildina Līvija Harju: «Ja kādam dzejniekam grāmatas atvēršanas svētki - tos ar saviem dziedātājiem kuplinām mēs. Braucam arī uz pansionātu Cīrulīši - paņemam ziediņus un sveicam pansionāta iemītniekus viņu jubilejās. Tie ir ļoti sirsnīgi pasākumi.»
Līvija stāsta par pēdējo pansionāta apmeklējumu, kur ansambļa Kamenes seniores satikušas Cīrulīšu jauno iemītnieci: «Pavadīt mūža nogali Latvijā kundze ieradusies no Kanādas - latviete. Viņai šogad paliek 100 gadu! Viņa mums tik daudz stāstīja un tik skaidrā latviešu valodā! Vienas dzīves vētras viņu aizpūtušas uz Krieviju, citas - pāri dīķim. Tur grāmatu varētu rakstīt - stāsti ir tik interesanti!»
Jābūt drosmei novecot
Seniorēm pansionātā Cīrulīši iznākot satikt daudz paziņu. Taujātas, kāda pašām ir attieksme pret mūža nogali sociālās aprūpes namā, kundzes teic, ka daudzus turp aizveduši objektīvi apstākļi. «Tur neviens nav tāds, kurš varētu patstāvīgi dzīvot mājās. Ir tādi, kuri guļ uz gultas, kurus stumj ar ratiņiem. Tur viņiem ir labāk. Jo viņu bērniem ir jāstrādā,» uzskata Cēsu seniores un piebilst - pārcelšanās uz sociālās aprūpes māju vecajiem ļaudīm tomēr esot sevis pārvarēšana.
«Skaidrs, ka šāda izšķiršanās nav vienkārša, tas ir kā izraut koku ar saknēm. Un tomēr - tur šie ļaudis ir dakteru aprūpēti. Tur ir istabas kaimiņš - varbūt viņš traucē, bet citreiz atbalsta. Taču katrs gadījums, kāpēc cilvēkam jānonāk pansionātā, ir vērtējams atsevišķi,» uzskata Līvija Harju. Cēsu pensionāres zina stāstīt ne mazumu gadījumu no paziņu vidus, kad ģimenēm tā bijusi saprātīgākā izvēle. Kā pašas pārliecinājušās - kopēja norīkošana pie nestaigājoša seniora ne vienmēr varot būt līdzvērtīga. «Esam strādājušas kā brīvprātīgās, pārbaudot slimos seniorus. Ar dažiem joprojām saglabājušās draudzīgas attiecības. Bet tagad pie šiem cilvēkiem strādā jauni cilvēki no sociālajiem dienestiem. Mēs jau paši kļūstam veci,» bilst biedrības vadītāja.
«Tomēr mēs negribam kļūt vecas,» mundri teic biedrības dāmas. «Jānāk dejot! Dejojot var izdejot prieku, sāpes. Un arī cerību nākotnei,» aicina biedrības senioru deju grupas Gaujmalietis vadītāja Aina Orina. Bet Līvija Harju pieturas pie kādas sen lasītas atziņas - dzīvo, kamēr esi dzīvs: «Man galvenais, lai ģimenē būtu sirdsmiers, lai būtu sapratne, labestība, tas ir viss, kas vajadzīgs.» Ir jādzīvo ar domām par labo, uzsver seniores. «Un ir jābūt drosmei arī novecot.»