Indivīds var komunicēt, mijiedarboties ar citiem indivīdiem, pateicoties tam, ka viņam ir noteikti pieņēmumi par «kontraģentiem» - kā viņi rīkosies, kādi ir viņu nolūki utt. Mēģināt nostāties pretējās puses pozīcijā ir visnotaļ noderīgi. Tiesa, dažkārt pieņēmumi izkārtojas tik barokālās konstrukcijās, ka sāk kavēt. «Es zinu, ka tu zini, ka es zinu...» Ja kāds no posmiem konstrukcijā izrādās bojāts (neatbilst realitātei), ir nepatikšanas.
Kaut ko līdzīgu var vērot Saeimā pozīcijas un opozīcijas attiecībās, un klasisks piemērs bija vakardienas debates par parlamentārās izmeklēšanas komisiju par korupcijas, lobēšanas, organizētās noziedzības un kontrabandas ietekmi (nosaukums patiesībā ir vēl garāks, bet turpmāk - komisija). Pozīcija pieņem, ka saprot opozīcijas motīvu - izmantot komisiju kā tribīni. Opozīcija pieņem, ka pozīcija liek sprunguļus komisijas izveidē, jo tai ir ko slēpt. Varbūt abi pieņēmumi ir pamatoti. Tomēr tikpat labi var būt arī tā, ka pozīcija kritizē komisijas izveides piedāvājumu tāpēc, ka tas ir slikti sagatavots, savukārt opozīciju motivē valstiska domāšana. Teiksiet, ka tā nevar būt? Tātad mēs uzskatām, ka pieņēmumi par to vai citu politiķu nolūkiem ir nemainīgi pareizi, jo šie politiķi ir savos nolūkos (labi, lai būtu - visbiežāk savtīgajos) tik viengabalaini, ka viņi vispār nespēj kaut ko ierosināt ārpus šī savtīguma. Absolūtais ļaunums, īsi sakot.
Ir viedoklis, ka liela daļa publikas politiķus vērtē, nevajadzīgi plaši lietojot vispārinājumus un paviršus apgalvojumus. Iespējams, tieši to pašu dara politiķi savstarpēji. Rezultātā minētā komisija jau lēmuma par tās izveidi brīdī riskē būt neveiksmīga, jo pozīcija un opozīcija ir cieti pārliecinātas, ka zina otras puses patiesos mērķus, kas, protams, var būt tikai slikti.
Es piedāvātu citu atskaites punktu. Šķiet, nav jāpārstāsta, ko tik ļaudis pēdējo mēnešu laikā nav uzzinājuši par represīvajās iestādēs (pieskaitu tām arī VID struktūras) notiekošo. Skaidrs, ka loģiski būtu, ka paralēli «rindu tīrīšanai» izpildvaras pārstāvji (Finanšu, Tieslietu ministrijas u. c.) gatavo regulējuma izmaiņas, kas ļautu labāk cīnīties ar cēloņiem, nevis sekām. Un parlaments nedublē šo darbu. Tajā pašā laikā var saprast arī, tā teikt, deputātus aktīvistus. Ja publiskā telpa mutuļo aizdomās un skandālos par represīvajām iestādēm, būtu diezgan jocīgi, ja lēmējvara izliktos, ka nekas tik traks jau nenotiek. Varbūt nav nepieciešama izmeklēšanas komisija, varbūt var sasaukt ārkārtas plenārsēdi, veltītu izpildvaras pārstāvju (augstākajā līmenī) prasīgai iztaujāšanai? Droši vien ir vēl citi varianti, tikai nevajag pretējo pusi a priori demonizēt.