1. Kā vērtējat izvēli atteikties no tradīcijas (jau otro gadu) Raiņa dzimšanas dienā, 11. septembrī, pulcēties pie pieminekļa Esplanādē un Dzejas dienu balvas?
Otro jautājumu kolēģiem izdomāt palīdzēja dzejnieks Kārlis Vērdiņš, pie kura vērsos pēc padoma. Lūk, ko viņš atbildēja: «Tā kā dzejas grāmatu tirāžas samazinās, arvien aktuāls ir jautājums, kas viņas lasa un lasīs nākotnē. Varētu dzejniekiem prasīt - kas ir tavs lasītājs? Ko tu par viņu zini? Ko tu viņam gribi pateikt?» Tā radās otrais jautājums, kuru KD uzdeva četriem dažādu paaudžu dzejniekiem un dzejniecēm.
Māra Zālīte, dzejniece
1. Tas, ka daudzu gadu tradīcija, rūpīgi kopta un nesta cauri padomju gadiem, vieglu roku ir atmesta, no rīkotāju puses ir tikai kūtrums un slinkums. To pagājušogad jau nodemonstrēja divi jauni dzejnieki (Arvīds Deģis un Andris Petrovs - U. A.), kas uztaisīja Dzejas dienas pie Raiņa pieminekļa bez jebkādiem līdzekļiem. Aizbildinājums, ka Kultūrkapitāla fonds nepiešķir naudu vienam vai citam sarīkojumam, nav vērā ņemams. Protams, nav laika, kad pulcējās tūkstoši, tomēr tā ir svēta, dziļa tradīcija, un to atmest ir liela kļūda.
2. Es par viņu (lasītāju) nedomāju. Dzeju uztveru vairāk kā pašizteiksmes veidu, vēlmi izpaust savas jūtas, domas, aizskart kādas stīgas. Kāds ir mans lasītājs? Jauns, vecs, tievs, resns? Es nezinu. Man nav acu priekšā šāds fizisks portrets. Es nejūtos izolēta no sabiedrības, man nav brīnumā jāiepleš acis, ieraugot publiku. Samērā garajā dzīvē man bijušas daudzas tikšanās. Tie ir bijuši tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku. Arī teātrī. Arī tā (domāta lugas dzīve teātrī - U. A.) ir tikšanās ar lasītāju. Un, ja es daru godīgi, es jau esmu kopā ar lasītāju, arī rakstot. Tie miesiskie veidoli man nav tik būtiski.
P. S. Mārai Zālītei jautājums par balvu netika uzdots.
Kārlis Vērdiņš, Dzejnieks
1. Dzejas dienu pasākums pie Raiņa pieminekļa netika pienācīgi organizēts pat treknajos gados, tāpēc šābrīža apstākļos nav vērts aicināt cilvēkus uz mazbudžeta pasākumu, kas garlaikotu klausītājus un liktu nožēlojami justies dzejniekiem. Tas pats attiecas uz Dzejas dienu balvu - jau treknajos gados neizdevās sarūpēt naudas balvu, kas pārsniegtu vidējas mēnešalgas apmērus, un tagad godināt dzejniekus un atdzejotājus ar pliku «paldies» būtu tīrais izsmiekls. Šogad balvu dzejā un atdzejā toties piešķirs žurnāls Latvju Teksti.
2. Cik noprotu, tad mani lasītāji mēdz paši rakstīt un vērtēt grāmatas, mācīt literatūru citiem, izsniegt grāmatas citiem vai kā citādi nodarboties ar grāmatām. Ir lasītāji, kas strādā citās nozarēs, nereti saistītās ar radošām lietām. Lasītāju vidū ir jauni cilvēki, viņi nāk uz lasījumiem un raksta uz Draugiem.lv, un ir arī nobrieduši un par mani daudz prātīgāki cilvēki. Tā kā esmu daudzus savus lasītājus redzējis vaigā, nevarētu kā Nīče veltīt kādu savu grāmatu «visiem un nevienam». Taču daļa no patiesības tādā veltījumā ir - tu nekad nezini, pie kā tava grāmata nonāks.
Inga Gaile, dzejniece
1. Man liekas, ka vieta pie Raiņa pieminekļa ir lieliska vieta, kur rīkot dzejas lasījumus. Iespējams, ka kļūdaina ir vēlme ar dažādiem jauninājumiem un «ilustrācijām» uzlabot dzeju, lai piesaistītu vairāk publikas. Dzejas loma sabiedrībā mainās, un tādu lomu, kāda tai bija totalitārajā režīmā, tā neatgūs (un, iespējams, labi, ka tā). Un mēs to arī nepiešķirsim ar gaismu šovu vai asprātīgiem aktieru nolasītiem jokiem, kas, protams, ir brīnišķīgas lietas pašas par sevi, bet domāju, ka ar tām nav nepieciešams uzlabot «garlaicīgos» dzejas pasākumus. Protams, ja mākslu sintēze rodas organiski, tas ir tikai atbalstāmi.
Es domāju, ka pasākums pie Raiņa būtu lielisks ar askētisku mikrofonu uz askētiskas skatuves, kur dzejnieki vienkārši (kā nu viņi to prot) katrs lasītu savu dzeju. Un iespējams, ka sākotnēji nebūtu daudz klausītāju, bet es domāju, ka to skaits vairotos, ja mēs paši ar lielāku cieņu un pašapziņu izturētos pret savu veikumu.
2. Pieļauju, ka manu auditoriju raksturo tas, ka viņi lasa latviešu valodā. Ar manu dzejas varoni daudzos dzejoļos vieglāk identificēties sievietei. Ceru, ka labākie no dzejoļiem uzrunā arī vīriešus. Pēdējā laikā esmu dzirdējusi atzinīgus vārdus par maniem dzejoļiem arī no viņiem. Gribu pateikt saviem lasītājiem, ka dzīve ir grūta, bet skaista.
Uldis Bērziņš, dzejnieks
1. Vecums nenāk viens, bet kopā ar sentimentu. Es jau nu negribēju atteikties no Esplanādes drūzmas un rituāliem! Viss labs jauns, bet ir divas, nē, trīs lietas, ko gadi dara tikai dārgāku: vīns, draudzība un tradīcija. No Ziemsvētku/Jaungada tradīcijas neizmetīsi ne vecīti, ne svecīti! Nu, bet labi - nobirdināsim no tradīcijas putekļus vēl radikālāk nekā citus gadus. Allaž jau kaut kas jauns ir mēģināts, kolēģa Viktora Avotiņa vadībā reiz tecējām pa parkos izklātām dzejas takām un suverēni līksmojām par to triku ar helikopteru! Nu jau vairākus gadus lasām dzeju uz karakuģa raibā rindā ar kara flotiles jūrniekiem - reizēm par brīnumu citzemju literātiem. Nebrīnieties, tā var gan notikt nelielā, «optimālā» lingvistiskā kolektīvā, vēsturisku drāmu izdzīvojušā, «atdzimušā» valstī. Par balvām kolēģi dzejnieki atcerēsies, kolīdz būs budžetā kaut cik naudas. Kādus gadus var dzejot un jūsmot i pa pliko.
2. Mana lasītāja ir Viņa, varenākā no mūsu dievēm, mūsu pasaules radītāja - latviešu valoda. Viņa vīpsnā par mani no sirmas senatnes un piedodoši nosmej par maniem pantiem tur tālu nākotnē. Šovasar man vēl bij iespēja Viņu uzrunāt! I caur mani, vienu no daudziem viņa rada un «pārrada» pasaules. Tad es aizmirstu cilvēku, vienpatni? Nedod Dies! Ja vienpatņa nebūtu, pār ko tad valodai valdīt? Mēs esam tie sentimentālie «datori», tā sprakšķīgā elektrovide, kur valodai vairoties. Valoda ļauj mums pamanīt citam citu. Visintīmāk un intensīvāk tas notiek nelielos lingvistiskajos kolektīvos. Cik tad tūkstoši lasītāju un cik autoru bija vecajās Atēnās? Visa pasaule šobaltdien vēl kalpo sengrieķu valodai, tulko, jūsmo, pārspriež un prātā jūk no skaudības.