Lidmašīna nosēžas, un tu ieraugi, ka viss jau ir apbiris ar pirmo sniegu, it kā tu būtu nedaudz apsteidzis laiku, par kādu mēnesi, teiksim, un nokļuvis agrīnā ziemā. Arī ledus jau ir. Un lielais transportieris ar konteinerā iepakoto bagāžu iestrēgst lidlaukā uz pusstundu. Pa šo laiku sagaidītāji pagūst izstāstīt tev visu pilsētas vēsturi un pāris anekdošu piedevām.
Pēc tam tu brauc uz centru, uz viesnīcu, no kuras lielā mērā būs atkarīgs tas, kā tu šeit jutīsies. Sibīrijā mājīgums ir sevišķi svarīgs. Kamēr mēs braucam, man iekrīt acīs, ka te ir milzum daudz gigantisku tirdzniecības centru, kas pārdod visu mājai un remontam. Un tas ir saprotams. Šeit komforts ir kā papildu dzīvības datorspēlēs - jo vairāk, jo ilgāk tu paliec spēlē. Pilnīgi iespējams, ka reiz Sibīrija kļūs par milzīgu pasaules mēroga importētāju visādu dizaina lietu un jaunievedumu jomā. Bet pagaidām šeit vienkārši ceļ daudz jaunu augstceltņu, un te tās atstāj diezgan pozitīvu iespaidu, jo līdzās nav izteikta vēsturiskā centra, ar kuru tās kontrastētu. Un guļamrajona jēdziens vispār nedaudz izplūst. Viss ir aptuveni vienāds. Un modīgas kafejnīcas (piemēram, viena ar amizantu nosaukumu Kofejev) tiek atvērtas tieši daudzstāvu namu pirmajos stāvos.
Mēs tiekam atvesti uz biznesa centru un viesnīcu Sibirj, Krasnojarskas grāmatu kultūras gadatirgus, kuru organizē medijos tik populārā Krievijas magnāta Mihaila Prohorova fonds, notiks tieši šeit, varam pat vispār nekur neiziet. Starp citu, gadatirgus drīzāk ir Mihaila māsas Irinas Prohorovas auklējums, viņa kūrē Krievijā lielāko humanitāro izdevniecību NLO. Tā ir stilīga dāma ap 50 ar īsi apgrieztiem matiem, kura tā vienkārši var atklāšanas ballītē iziet kopīgajā aplī un nodemonstrēt dažus dejas soļus 80. gadu diskotēku garā. Bet, ja nopietni, tad viņa un viņas izdevniecība ir būtiski paplašinājušas humanitāro pētījumu apvāršņus Krievijā - ko vērts ir kaut vai biezais žurnāls Modes Teorija vai grāmatu sērija par ikdienības kultūru (apģērbu, manierēm, sadzīvi, stilu). Bet vēl bez NLO šeit ir lērums citu izdevniecību un plaša programma, arī Orbītas dzejniekiem te ir divas uzstāšanās, pēc kurām vietējās novada bibliotēkas bibliotekāri sapērk mūsu grāmatas un lūdz autogrāfus. Mums, protams, nav žēl.
Pēc priekšnesumiem mēs izejam pilsētā, ir jau krēsla, un mēs lēnā solī dodamies uz Jeņisejas pusi. Lūk, arī tilts, pretējais krasts ir kaut kur pavisam tālu, bet, kad paskatāmies kartē, izrādās, ka tā ir vienkārši liela sala, bet pati Jeņiseja ir vēl platāka. Šī upe nekad neaizsalst, tā ir pārāk varena un milzīga, un skarbajās Sibīrijas ziemās no upes un tās straujajiem viļņiem kāpj tvaika mutuļi. Bet mums jau vajag sasildīties, un mēs sākam klaiņot pa vietējiem iestādījumiem. Cilvēki šeit, tāpat kā visur, smejas, skūpstās, apskata cits citu un nepārtraukti sarunājas.
Pasaule ir apbrīnojami iekārtota. Tajā dzīvo neaptverami daudz cilvēku, un viņi visi ir pa daļai laimīgi un pa daļai norūpējušies. Jūs varat atrasties pāris tūkstošu kilometru attālumā no savām mājām un pēkšņi ieiet kādā nebūt picērijā ar standarta nosaukumu, un sajust pārsteidzošu mieru. Pārdevēja ir jautra un labsirdīga, ģimenes tēvs noliek uz galdiņa paplāti un tūlīt pat iesit sev pa pieri: «Oi, atlikumu aizmirsu!» Vecāko klašu skolnieces izstiepj zābakos un šauros džinsos tērptās kājas un apspriež kaut ko milzīgi svarīgu. Pasaule līdzinās spoguļu virknei, kas atspoguļo cilvēkus un viņu situācijas ar nelielām variācijām. Un arī mēs esam tikai viens no slāņiem šajā bezgalīgajā rindā. Krasnojarska, no tevis es aizvedīšu veselu kalnu ar grāmatām bērniem, rokasgrāmatu kinoscenāriju rakstīšanā un sajūtu, ka uz pusstundu iekļauties svešā dzīvē - tas ir ļoti vienkārši.