Terapeitiskā vardarbība
Marinas Abramovičas dzīve un nāve ir bauda estētiem - tiem, kuri saprot izrādes centrālās varones lomu mūsdienu kultūrā. Tiem, kuri dievina Roberta Vilsona glezniecisko teātri. Tiem, kuri nedrīkst palaist garām iespēju redzēt uz vienas skatuves artistiskās popmūzikas virtuozu, grupas Antony & the Johnsons līderi Entoniju Hegertiju un aktieri Vilemu Defo. Par izrādes pirmsākumiem Kultūras Diena jau rakstīja 2011. gada 1. jūlijā.
Jo vairāk jūs zināt par Marinu Abramoviču, jo vairāk simbolu un atsauču pamanīsiet šajā iestudējumā, kura uzdevums nav atgādināt par viņas sasniegumiem mākslā, bet parādīt sāpju un ciešanu universālo dabu. Cieš visi, un sāp visiem - ne jau tikai Marinai Abramovičai, taču ne visi spēj un uzdrošinās transformēt šīs izjūtas, lai tās neiznīcinātu dvēseli.
Kopš 70. gadu sākuma Marina Abramoviča ir strādājusi ar diviem pamatinstrumentiem - ar savu ķermeni un savām sajūtām (bailes un fobijas, diskomforts un pazemojums, kā arī mīlestība un tuvs, ideāls kontakts starp cilvēkiem). Skatītāju acu priekšā viņa ir likusi sev iziet dzīvei bīstamas fiziskās un mentālās pārbaudes - tie bija terapeitiskas vardarbības akti mākslas vārdā, spēka un gribasspēka spēles, kuru mērķis, kā uzsver Marina Abramoviča, ir gara transformācija gan sevī, gan skatītājos. Katrai viņas performancei ir bijis pamatojums un skaidrojums.
Tirānijas iemiesojums - māte
65 gadus vecā Marina Abramoviča jau četrus gadu desmitus atbalsta mākslu, kas ir nemateriāla, ko nevar nopirkt, - to var piedzīvot tikai autora klātbūtnē. Laikā, kad komunikācija notiek galvenokārt virtuāli un fragmentāri, Marina Abramoviča demonstrē, cik vērtīga ir cilvēku kopā būšana viņu enerģijas uzlādētajā telpā. Laikmetīgajā mākslā objekti zaudē spēku, un par noteicošo kļūst paša mākslinieka personība, kas reālā laika režīmā iesaista publiku kopīgā pieredzē. Viss, kas notiek «dzīvajā», ir nenovērtējams un svēts, jo informācija, kuras nu jau ir nepanesami daudz, vairs nav bagātība pati par sevi.
Ik pēc dažiem gadiem Marina Abramoviča vēršas pie dažādiem režisoriem, kuriem sniedz visu informāciju par sevi un aicina iestudēt viņas biogrāfiju uz teātra skatuves. Kopš 1989. gada jau ir bijuši seši šādi uzvedumi. Roberts Vilsons ir izvēlējies reflektēt par Marinas Abramovičas Belgradā pavadīto šausmu un aizvainojumu pilno bērnību. Abi mākslinieces vecāki bija partizāni, vēlāk tika atzīti par Otrā pasaules kara varoņiem, ieņēma augstus amatus Dienvidslāvijas Komunistiskajā partijā. Tirānijas iemiesojums bija Marinas māte, nežēlīga, valdonīga un vardarbīga. Šo lomu izrādē Roberts Vilsons ir uzticējis pašai Marinai Abramovičai, savukārt mazo Marinu tēlo vairāki performances mākslinieki un aktieri.
Sapnis par degunu kā Brižitai Bardo
Iestudējuma dramaturģiskajā centrā ir Vilema Defo ģeniālais tēlojums (daudziem viņš ir pazīstams kā kinoaktieris, taču pirmos soļus aktiermākslā Vilems Defo ir spēris Ņujorkas eksperimentālajā teātrī) - trakajam Pjero līdzīgais teicējs, kura seja un ķermenis noklāts ar biezu grima kārtu. Tā ir loma ar sarežģītu, filigrānu psiholoģisko un plastisko zīmējumu. Vilems Defo nolasa - izdzied, izspļauj un pat izdejo - Marinas Abramovičas biogrāfijas faktus un intīmās dzīves stāstus, kuru žanru amplitūda ir no vieglprātīgas anekdotes - karikatūras - līdz šausminošai traģēdijai. Marina bija maziņa, bet viņas deguns jau bija milzīgs, un viņa sapņoja par perfektu degunu kā Brižitai Bardo. Viņa izdomāja, ka, lēkājot pa vecāku gultu, var salauzt degunu, lai pēc tam slimnīcā izvilktu no kabatas franču zvaigznes fotogrāfiju un palūgtu ārstiem uztaisīt viņai tādu pašu deguntiņu. Projekts izgāzās - Marina nevis salauza degunu, bet savainoja vaigu. Istabā ienāca māte un iesita meitai pa otru vaigu. Viņa tika sista regulāri: pa seju Marina dabūja arī tad, kad bērnībā iebāza roku veļasmašīnā, - Abramoviču ģimene bija viena no pirmajām Belgradā, kas iegādājās veļasmašīnu.
Dziedātājs Entonijs Hegertijs - izrādes muzikālais vadītājs un komponists - parādās Marinas sargeņģeļa lomā, viņš ir tā labā māte, kuras viņai nekad nav bijis. Šajā operā dzied ne tikai Entonijs, bet arī jaunais talantīgais vācu aktieris Kristofers Nells (viens no Roberta Vilsona favorītiem, piedalās teātra Berliner Ensemble iestudējumos) un Svetlanas Spajičas sieviešu vokālais ansamblis no Serbijas. Izrādes partitūrā Entonijs Hegertijs ir savienojis nepārtrauktā skaņu ainavā avangarda popmūziku, elektroniskās un ambientās melodijas ar senajiem serbu dziedājumiem. Folkmūzika trāpa tieši sirdī visatbildīgākajos brīžos - prologā, kurā tiek atainota Marinas Abramovičas bēru ceremonija (viņa uzsver, ka māksliniekam ir jāapzinās savs mirstīgums un laikus jāplāno bēres, kas ir pēdējais mākslas darbs), un epilogā, kurā viņas nemierīgā dvēsele lido debesīs. Pa vidu - vesela dzīve, kurā drosmīgā un stūrgalvīgā māksliniece mīl, cieš un raud kā visi pārējie, taču uzdrošinās atkailināt savas sāpes, kas, pārceltas teatrālas nosacītības sistēmā, iegūst neatkārtojama un iedvesmojoša mākslas šedevra statusu.
Izrāde Madrides operā skatāma līdz 22. aprīlim. Pēc tam tā viesosies Bāzelē (13.-15. jūnijā), Amsterdamā (22.-24. jūnijā) un Antverpenē (28.-30. jūnijā).