Eitanāziju atbalstošās organizācijas _Dignitas_ klīnikā viņi iedzēra nāvējošu medikamentu devu. Pēc dažām minūtēm Edvards un Džoana aizmiga uz visiem laikiem. Viņu līķi tika kremēti un pelni izkaisīti Šveices mežā. Daunsu pāra bērni vēsta, ka viņu vecāki nebija ticīgi cilvēki, tādēļ atteikušies no bēru rīkošanas.
«Nāves brīdī viņi gribēja būt kopā. Viņi bija sadevušies rokās. Pēc pāris minūtēm viņi aizmiga un desmit minūšu laikā bija miruši,» atceras Daunsu dēls Karaktakuss, kurš kopā ar māsu Budiku pavadīja vecākus pēdējā ceļā. Šāda aina dažiem varētu šķist kā romantiska laulības dzīves kulminācija (viņi dzīvoja laimīgi un nomira vienā dienā), taču citi uzskata, ka kopīga pašnāvība ir pretrunā ar Dieva likumiem un ētikas normām. Daunsu rīcība atkal uzjundījusi diskusijas par cilvēku tiesībām pieņemt mūža pēdējo lēmumu, smagas slimības gadījumā izšķiroties par eitanāziju.
Pēdējās cilvēktiesības
85 gadus vecais E.Daunss bija slavens britu diriģents, kurš gadu desmitiem apliecinājis savu meistarību uz Londonas Karaliskās operas skatuves, vadījis BBC filharmonijas orķestri, diriģējis Sidnejas operas atklāšanas svētkos. Taču pēdējā laikā viņš vairs nevarēja izbaudīt mūziku, jo strauji pasliktinājās dzirde, arī redze kļuva arvien sliktāka. E.Daunsa sieva Džoana rūpējās par viņu, bet šogad pati saņēma ziņu, ka viņai ir neārstējams vēzis. Ārsti atzina, ka 74 gadus vecā Džoana varētu nodzīvot tikai dažas nedēļas. Lai mazinātu ciešanas, Džoana nolēma doties uz Šveici, kur Dignitas klīnikā tika piedāvāta iespēja bez sāpēm aiziet no dzīves. Lai gan Edvards nebija uz nāves sliekšņa un būtu varējis nodzīvot vēl dažus gadus, viņš nolēma pievienoties sievai. «Manam tēvam bija tik aizraujoša dzīve, bet tagad viņš nevarēja lasīt un klausīties mūziku,» laikrakstam The Observer stāsta diriģenta meita Budika. «Viņš nebija nāvējoši slims, taču bez manas mātes viņa dzīve būtu neciešama. Viņš justos nožēlojami. Vēl desmit gadi ciešanu - vai par to ir vērts cīnīties pēc tik pilnvērtīgas dzīves?»
Dignitas dibinātājs, Šveices jurists Ludvigs Minelli uzskata, ka tiesības uz mierīgu un nesāpīgu nāvi ir «pēdējās cilvēktiesības». Par bezpeļņas organizācijas devīzi viņš izvēlējies vārdus: «Dzīvo ar cieņu, mirsti ar cieņu.» Ne visi piekrīt L.Minelli viedoklim, jo eitanāzija līdz ar abortiem, nāvessodu un viendzimuma laulībām ir viens no tiem jautājumiem, kas sabiedrībā izraisa visdedzīgākās diskusijas. Vairākās valstīs, piemēram, ASV un Itālijā, pēdējos gados bijuši publiski strīdi par tuvinieku tiesībām izbeigt neglābjami slimu cilvēku ciešanas. Šajos strīdos iejaukušies gan politiķi, gan baznīca, kas eitanāziju uzskata par grēku. Pretējās domās ir L.Minelli, kurš intervijā BBC paziņoja: «Man ir pilnīgi atšķirīga attieksme pret pašnāvību. Es uzskatu, ka pašnāvība ir lieliska iespēja, kas dota cilvēkam.»
Dārgā nāve
Dignitas izmanto Šveices liberālos likumus, kas nesoda par palīdzību pašnāvības izdarīšanā, ja vien tas nav noticis savtīgu motīvu dēļ. Eitanāzija ir legalizēta tikai dažās pasaules valstīs, piemēram, Nīderlandē un Beļģijā, lai gan jebkurā valstī ārsti bieži vien ir spiesti pieņemt lēmumus par nāvējoši slima pacienta dzīvības pārtraukšanu. Šveice no citām valstīm atšķiras ar to, ka eitanāzijas klīniku pakalpojumus var izmantot arī ārzemnieki. Pēdējos gados šo iespēju izmantojuši simtiem cilvēku; eitanāzijas pretinieki pat apsūdzējuši Dignitas «nāves tūrisma» veicināšanā. Par aizvadīšanu mūžībā Dignitas prasa 10 000 franku (ap 4600 latu), kas nepieciešami, lai segtu visus izdevumus.
Eitanāzijas pakalpojumu sniedzēji tiek kritizēti, ka šāda iespēja tiek piedāvāta ne tikai nāvējoši slimiem cilvēkiem, bet arī tādiem, kas varētu nodzīvot garu mūžu. Piemēram, pagājušogad Dignitas klīnikā tika iemidzināts 23 gadus vecais brits Daniels Džeimss, kurš bija paralizēts regbija spēles laikā. Viņš gribēja izdarīt pašnāvību, bet viņam pašam tas nebija pa spēkam. D.Džeimss pārliecināja savus vecākus, un tie viņu nogādāja Dignitas klīnikā.
Bažas par ļaunprātību
Lielbritānijas likumi par palīdzību pašnāvības izdarīšanā paredz līdz pat 14 gadu cietumsodu, lai gan eitanāzijas gadījumā parasti netiek izvirzīta apsūdzība tuviniekiem. Aicinājumi grozīt likumu un legalizēt eitanāziju līdz šim cietuši neveiksmi, jo likuma atbalstītāji uzskata, ka tas palīdz novērst ļaunprātīgu pamudināšanu uz pašnāvību. Nav noslēpums, ka daži tuvinieki varētu piespiest nemīlētus sirmgalvjus izdarīt eitanāziju, lai netērētu naudu viņu aprūpei un ātrāk tiktu pie mantojuma. Eitanāzijas legalizācija arīdzan varētu pamudināt uz šo soli sirmgalvjus, kas mūža nogalē nevēlas kļūt par nastu saviem bērniem. Tomēr eitanāzijas atbalstītāji iebilst, ka katram cilvēkam ir tiesības pieņemt lēmumu par savu ciešanu izbeigšanu.
Britu pensionārs Deivids Vits atceras, ka viņa sieva Eleina, uzzinot par neārstējama vēža diagnozi, nolēma doties uz Dignitas klīniku, jo nebija aizmirsusi savas mātes ciešanas mūža nogalē. «Viņas māte Hilda vadīja pansionātu, bet pati saslima ar vēzi. Eleina viņu aprūpēja līdz pēdējam brīdim. Tas bija ļoti sāpīgi. Viņa zināja, ka nevēlas mirt tādā agonijā,» laikrakstam The Daily Telegraph stāsta D.Vits, kurš pavadīja sievu uz nāves klīniku. «Kad mīļotais cilvēks mierīgi un pārdomāti aicina palīdzēt, es neredzu, kā gan var atteikties izrādīt līdzcietību.»