«Jautājums ir: kur palika pārējie? Visticamāk, ārā jau neviens viņus neizlaida. Faktiski tas nozīmē to, ka lielākā daļa cilvēku ar psihiska rakstura problēmām atrodas kopā ar citiem ieslodzītajiem cietumos. Un, saprotams, tas ir zināms risks,» izveidojušos situāciju skarbi kritizē Providus penitenciārās sistēmas pētniece Ilona Kronberga.
Olaines cietuma slimnīcas priekšnieks Vadims Viktorovs gan šādu kritiku noraida. «Mēs nevienam pacientam tāpat neatsakām. Lieta tāda, ka agrāk slimnīcā ārstējās daudzi pacienti, kuriem reāli bija nepieciešama tikai ambulatora ārstēšana, piemēram, depresīvie vai ar miega traucējumiem,» viņš skaidro. V. Viktorovs arī norāda, ka slimnīca vairs neārstējot simulantus, piemēram, cietumnieku vidū bijusi iecienīta prakse veikt «demonstratīvo suicīdu» jeb pārgriezt sev vēnas tādā veidā, kas nemaz dzīvībai briesmas nerada, lai nokļūtu slimnīcā un «atpūstos draugu lokā». Tagad šādi pacienti vairs slimnīcā netiekot turēti. Arī tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs (Vienotība) Dienai ar preses sekretāres starpniecību atzina, ka veselības aprūpe ir viena no Ieslodzījuma vietu pārvaldes problēmām, kuras viņš konstatējis savas ministrēšanas laikā. Par tās risināšanu esot runāts arī ar Veselības ministriju, tomēr konkrētākus komentārus par plānotajiem risinājumiem Dienai neizdevās iegūt.
Simulantus neārstējot
Reorganizējot Olaines cietuma slimnīcu, tās Psihiatriskajai nodaļai atvēlēto gultasvietu skaits samazināts uz pusi - no 60 uz 30. Par spīti tam, pēc V. Viktorova stāstītā, nodaļā pašlaik ārstējas vairāk nekā 40 pacientu. «Visticamāk, šie skaitļi liecina par to, ka daļa cilvēku, kam ir psihiatriska vai neiroloģiska rakstura slimības, kas saistītas ar iespējamiem uzvedības traucējumiem, nesaņem tādu aprūpi, kādu viņiem vajadzētu. Visus šos gadus veselības aprūpe cietumos ir bijusi nepietiekama un piebremzēta. Mēs visi to apzināmies, bet visi par to klusē,» norāda I. Kronberga.
V. Viktorovs gan iebilst, ka tagad vienkārši tiekot ārstēti smagāk saslimušie pacienti, bet simulantus nodaļa cenšas izrakstīt pēc iespējas ātrāk. «Pēc reorganizācijas pacientu palika mazāk, bet viņi kļuva «smagāki». Agrāk no 60 pacientiem aptuveni 10-15 bija ar smagiem traucējumiem, bet tagad no 44 pacientiem lielas problēmas ir 30,» viņš skaidro. Turklāt neoficiāli zināms, ka Psihiatrijas nodaļā tiek ārstēti arī pacienti, kuriem nav psihisku kaišu, bet pārējo slimnīcas nodaļu slēgšanas dēļ vairs nebūtu kur palikt.
Pacientu skaita kritumu gan nav iespējams noliegt, tādēļ atliek secināt, ka parasto cietumu štata psihologi tagad ieslodzītos par slimiem atzīst vēlāk, kad slimība jau ielaista. Uz to netieši norāda arī saruna ar Olaines cietuma slimnīcas pacientu Andreju. Viņš apgalvo, ka «nācās pusgadu rakstīt sūdzības par Valmieras cietuma ārstu, kamēr mani beidzot nosūtīja šeit». Par sadzīves apstākļiem Olainē viņš nesūdzas un atzīst, ka atgriešanos Valmierā īpaši negaida.
Trekno gadu produkts
Olaines cietuma slimnīca savas durvis vēra 2007. gada 1. augustā - kā stāsta zinātāji, ANO Spīdzināšanas novēršanas komisijas pārstāvji bijuši šokēti par apstākļiem Centrālcietuma slimnīcā, tādēļ, būvējot tās moderno aizstājēju, Latvijas amatpersonas pāršāvušas pār strīpu. Olaines cietuma slimnīca aprīkota ar tik modernu aprīkojumu, par kādu ārsti citās Latvijas slimnīcās varējuši tikai sapņot. Protams, ņemot vērā slimnīcas specifiku un pacientu skaitu, šis aprīkojums nav bijis pilnvērtīgi izmantojams, tādēļ zināma reorganizācija slimnīcā bijusi nepieciešama. Tomēr arī ar to kārtējo reizi pāršauts pār strīpu - reorganizācija bijusi tik pamatīga, ka nu lepnais aprīkojums vienkārši krāj putekļus.
To netieši apstiprina arī Olaines cietuma priekšnieka p. i. Andreja Merkulova stāstītais - kad notikusi reorganizācija, no darba vienā dienā aizgājuši 170 ārstniecības personāla darbinieku. V. Viktorovs gan mierina, ka situācija tik traģiska neesot, jo slimnīca tomēr spēj nodrošināt, ka ārsti speciālisti vismaz reizi nedēļā atbrauc uz konsultācijām. Pašlaik tajā strādā tikai divas nodaļas - Psihiatriskā un Plaušu slimību nodaļa. Plaušu slimību nodaļā pacientu ir vairāk - tajā pārsvarā ārstējas ieslodzītie, kuriem plaušu slimības, piemēram, pneimonija, ir tikai blakusparādības citām saslimšanām, kā HIV/AIDS.
Savukārt slimnīcas Ķirurģijas nodaļa ir «iekonservēta». «Iekārtas dūc. Izslēgt tās nozīmētu, ka jāpārprogrammē, un tas izmaksātu desmitiem tūkstošu latu, tādēļ atdot kādam citam tās nevaram. Reizi nedēļā inženieris uztaisa tehnisko apkopi un māsiņa izvēdina telpas, bet nekas cits tur pašlaik nenotiek,» sūkstās slimnīcas priekšnieks, kurš piebilst - ja vien būtu politiskā griba, atjaunot nodaļas darbību varētu dažu stundu laikā.