Reiz, klīstot caur interneta tālēm, manu uzmanību piesaistīja kāds blogs, kurā bija raksts ar intriģējošo nosaukumu «ES vēlas likvidēt dalībvalstu nacionālās futbola izlases». Tajā tika atspoguļots, kā Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu nācis klajā ar piedāvājumu nomainīt ierastās dalībvalstu futbola izlases, to vietā izveidojot vienotu ES izlasi.
Minētais priekšlikums, kā atklāj raksta autori, līdz šim tomēr sadūries ar visai lielu pretestību. Savu viedokli paudis arī bijušais Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs Brejs, kurš sporta avīzei Marca paudis viedokli, ka līdz šim viņi pildījuši katru ES stulbību, taču ar futbolu visi joki beidzoties. Spānijas atbilde esot - ārā no ES!
Visai kritiski šādas izmaiņas vērtējuši arī vairāki nacionālo izlašu treneri, no kuriem viens ES pat salīdzinājis ar tukšu pudeli. Situāciju glābt mēģinājusi ES ārlietu ministre Ketrīna Eštone, kura telekanālam BBC izteikusies, ka komandas spēlētāju skaitu varētu palielināt līdz 100 dalībiekiem un izmantot tos rotācijas kārtībā, tāpēc uztraukumam neesot pamata. Organizatoriskie jautājumi jau intensīvi tiekot apspriesti ar pasaules futbola asociāciju FIFA.
Uzsākot meklējumus pēc nopietnākiem informācijas avotiem, pamazām, bet noteikti sapratu, ka tas ir bijis vien ļauns, taču visai trāpīgs joks. Jutos mazliet nokaunējies, ka biju noticējis šim safabricējumam, tomēr tas lika secināt, ka pie savādiem ES priekšlikumiem ir jau pierasts un maz kas vēl spēj pārsteigt.
Bet ir arī medaļas otra puse. Te savukārt varētu atcerēties dažus gadus senu notikumu, kuru no jauna izgaismoja Wikileaks noplūdinātās diplomātu depešas. Stāsts bija par to, kā ar nodokļu maksātāju naudu tika glābti nerezidentu noguldījumi Parex bankā. Jo vairāk, glābšana notika ar valstij ļoti neizdevīgiem nosacījumiem - pie kredītiestādes vadības grožiem tika atstāti toreizējie bankas akcionāri Kargins un Krasovickis. Tikai pēc 400 miljonu aizplūšanas un ES un SVF izdarītā spiediena Godmaņa valdība banku tiešām nacionalizēja. Latvijas sabiedrība tajā varēja tikai bezspēcīgi noraudzīties no malas.
Šis un līdzīgi gadījumi ļauj secināt, ka Latvija kā absolūti suverēna valsts, kurā neviena no ļaunajām starptautiskajām iestādēm neiejaucas, nemaz nav gatava pilnvērtīgi pastāvēt. Te pat zušus pašu upēm bez shēmas nav iespējams iegādāties, nemaz nerunājot par vilcienu iepirkumu vai turēšanos pretī Gazprom ietekmei. Rietumvalstis demokrātijas pieredzes ziņā mūs apsteidz par 40 gadiem, protams, arī tur ir korupcija, taču mūsu pašu tautudēli ir gatavi izģērbt Mildu līdz apakšbiksēm, ja neviens neskatās.
Briseles birokrāti ar saviem priekšlikumiem dažkārt mēdz šaut pār strīpu, tomēr, raugoties uz pašmāju saimniekošanas tradīcijām, varētu pat paciest vēl vairāk ES.