Veļas kunkuļodamās
Jo sāpīgāk, ka Māras Zālītes libretu atkal, pēc gadījuma ar teicamu lugu Pērs Gints nav mājās, saķērnājis režisors Gruzdovs - cilvēks, par kura agrāko gadu vismaz trim izrādēm (Terēze Rakēna, Precības, Baraba...) esmu sarakstījis pārākā pakāpē slavinošas recenzijas - tik komplimentāras pat latviešu teātra internacionālajai zvaigznei A.Hermanim, par sīkākiem lokālās teātra scēnas gariņiem nerunājot, nav veltītas.
Rodas loģisks jautājums - kas notiek? Varbūt M.Gruzdovam pretdabisks ir pats mūzikla kā pārākā pakāpē kiča sintēzes «savaldīšanas» žanrs? Jo gan Klondaika toreiz, gan Ikars tagad vispirms jau uzrāda absolūtu kurlumu skatuves darbības temporitma organizēšanas jomā - izrāde veļas kunkuļodamās: te iegāžas neizskaidrojami garlaicīgās un jēdzieniski liekās detaļās (Grobiņas runasvīru simpozijs, bābiešu Lizetes un Katrīnes kariķētā ņemšanās, Toma un Dārtas pastulbā koķetērija), te pavirši un aizgūtnēm metas būtiskām ainām pāri, padarot tās ja ne jēdzieniski neskaidras, tad vismaz divdomīgas (Ķerumātes «spārnu ciršanas» ainas vizuālais risinājums, arī izsmērētais fināls u.c.). Vai režisors vienkārši amatnieciski vairs netiek galā ar kopustēla radīšanu?
Dzejniece un režisors
Māras Zālītes rakstības maniere, kā var manīt, no viengabalainas sarkanā pavediena - idejas/lozunga - dramaturģiski skrupulozas izstrādes tādos materiālos kā Tiesa, Dzīvais ūdens, Kaupēns, Sfinksa, pat Tobago! ir pārcēlusies uz polistilistisku kompozīciju apgūšanas teritorijām, un ne bez jaunajai drāmai raksturīgās polimorfās ambivalences ietekmes. Rakstnieces teksti ir, ja tā var teikt, kļuvuši jēgas ziņā amorfāki (elementāri tiešs poētisks patoss mijas ar mulsinošu dokumentālismu, stilizēta dzeja - ar valodniecisku autentismu), fragmentētāki, stilā pretrunīgi, dzēlīgāki un uztverei/novērtējumam nepatīkamāki. Riskēšu salīdzināt Zālītes atsevišķas tēmu izstrādes tehnoloģiju ar ģeniālā mežonīgā francūža B.M.Koltēsa drāmām, kur, lai aizraktos līdz simbolismam, nākas apgūt (savienot izrādes tēlā) gūzmu šķietami konfliktējošu, vietumis pat absurdu teksta fragmentu mozaīku. Piemēram, ja Gruzdovs būtu atradis adekvātu teatrālu ekvivalentu tik darbīgiem dzejnieces vārdiem/tēliem kā «lidot» un «rāpot», tad izrādē nevajadzētu aiz kauna slēpt acis, skatoties uz tautas teātra balagāna aptuvenajā manierē iestudētajām vilkaču dancošanas (I daļā) un viegli manipulējamā pūļa sajūsmas eiforijas/zemē vārtīšanās ainām (fināls). Manuprāt, ja šo konkrēto lugu par XVII gadsimta latviešu puisi, kas īstenoja arhetipisko līdzību ar antīko mītu pasaules Ikaru (ne velti Zālīte dod savam tekstam nosaukumu Priekules Ikars - lokālais traģiķis, jo, kaut arī jēdzieniski šis tehnoloģiju pionieris kalpo par iedvesmas avotu civilizācijai, praktiski taču viņš Saules ietekmē sadeg, proti, viņa spārni izkūst, un ar plunkšķi pārgalvīgais zēns iegāžas jūrā - burvīga ir Brēgela glezna par šo tēmu), būtu iestudējis režisors ar dabisku postmoderno domāšanu un dāsnu pasaules kultūras bagāžu (piemēram, Pēteris Pētersons, kura avangardiskā Roberto Zuko stilistikai tik ļoti atbilst šis Zālītes teksts), nevis Gruzdovs, kurš saredz vien Zālītes piedāvātās dramaturģijas žanra sasauces ar Staļina prēmijas laureāta V.Višņevska Optimistisko traģēdiju (!)... Vārdsakot, izrāde ar lietojamu un uzskatāmu sociālo morāli - sapņot par lidošanu ir labi. Tikai - ko darīt ar Māras Zālītes tekstā ieprogrammēto nepatīkamo motīvu, ka «dzimušais rāpot lidot nespēs»? Vēl trakāk - rāpulis vēl arī kaimiņam, kam veicas, spārnus nories. Baidos, ka dzejniece šo domu attiecina uz latviešu tautu patlaban - rāpuļu, vergu tauta, kas dažreiz, ja pagadās kāds progresīvs pašreklāmas ietekmes novērtētājs, parasti - bagāts cittautietis (kā barons Korfs Jura Žagara neizlēmīgajā sniegumā) vai kāds Latviju kā tuvīnos padomju rietumus iecienījis jaunkrievu naudasmaiss šodien, ir spējīga uz patriotiskām pilsoniskās nesavtības lēkmēm...
Manuprāt, (un te mūsu domas dalās ar cienījamo S.Radzobi, kuras emocionāli nokaitētajai negatīvajai recenzijai par Dailes «nedarbu» kopumā piekrītu - sk. NRA, 6.V), Zālīte gan dod arī būtisku, kaut sīku norādi, kā pārcirst nolādēto «neiecietīgās vergošanas» pēctecību, un kuru arī intuitīvi, kā jau talantīgiem aktieriem klājas, nojauš un nospēlē bendes dēls Ješka - Gints Andžāns muzikāli izteiksmīgajā, smeldzīgi liriskajā duetā ar savu tēvu - bendi (Artūru Skrastiņu). Proti, tikai veicot neiespējamo - pārcērtot nabassaiti, var kļūt pa īstam brīvs. Bet vienīgā patiesā, eksistenciālā brīvība - tas ir kalēja Toma liktenis (proti, nāve). Zālītes gudrība slēpjas apstāklī, ka viņa izlikusi lamatas teātrim (diemžēl DT tajās arī iegāzies) - ne jau pūlis iznīcina ideālistu, «spārnu slimībai» nolemto Tomu! Viņš pats eksistenciāli ļaujas pašiznīcināties (pūlis - tauta ir tikai nāves instruments). Šis, kaut arī līdz galam mākslinieciski neizslīpēts, bet ir ārkārtā revolucionārs un nopietns eksistenciālisma pieteikums latviešu drāmā. Nekāda tur optimistiskā traģēdija.
Par ko ir stāsts?
Izrādes neveiksmes pamatā ir nevis pat katastrofāli arhaiskā izrādes forma (acīmredzot pat izrādes scenogrāfe Anna Heinrihsone un kostīmu māksliniece Kristīne Abika, kas ar darbiem pie citiem režisoriem tapušas slavētas, nav izpratušas, ko tad M.Gruzdovs īsti vēlas - vai tiešām pseidoaktuālu dekoratīvu rasolu a la kariķēta padomju neoklasicisma estētika? To viņas, un ne bez ironijas, arī uz skatuves ir noorganizējušas...) un nespēja aktierus atturēt no bezjēdzīgas mērkaķošanās (ar trīsarpus izņēmumiem - Arturu Skrastiņu, Arti Robežnieku, Gintu Andžānu un daļēji arī Indru Briķi; visi puiši turklāt vienkārši lieliski dzied - ja godīgi, viņu divi dueti arī ir vienīgais pozitīvais, kas palicis atmiņā no šī teatrālā murga), bet tas, ka Gruzdovs izrādījies ne tikai dzejaskurls, bet nav apjēdzis pašā saknē, par ko vispār ir šis stāsts. Ģenerālais konflikts taču nav starp kariķētiem klauniem, proti, latviešu tumsonīgo tautas masu un lirisko varoni - ģēniju, kuru zvēri - rāpuļi bez īpaša entuziasma aizstiepj uz sārta. Bet gan trīs indivīdu - Toma, Ješkas un Grobiņas bendes - trīs dažādās brīvības (atteikšanās/ziedošanās/nāves) izpratnes ceļš, kurš adekvāti būtu jāatrisina moderna teātra līdzekļiem. Rezultātā Gruzdovs parakstījis latviešiem diagnozi: dzimušie rāpot lidot nespēs. Tāpēc jau izrādes fināls tik baismi atsit 1.maija parādi Daugavmalā, kur aptaurēti lēmētā tauta vicina lakatiņus. Labi, ka ne sarkanus.