«Gaujas Nacionālajā parkā valsts zeme ir tikai trešā daļa no teritorijas, pārējā pieder privātpersonām vai pašvaldībām, kas arī rada visvairāk sarežģījumu apsaimniekošanas ziņā. Privātpersonām vislielākā interese ir par mežistrādi - starp mums rit nepārtraukts dialogs. Saimnieciskās intereses te ir diezgan lielas - cilvēki nemitīgi vēlas kaut ko cirst, būvēt, attīstīt. Viņi nāk ar savām interesēm, un jāmeklē veidi, kā atrast kompromisus,» atzīst R. Auziņš.
GNP arī dabas lieguma zonā privātie īpašnieki var saimniekot pēc tam, kad viņu īpašumam izstrādāts meža apsaimniekošanas plāns, kas apstiprināts Dabas aizsardzības pārvaldē. «Reizēm ar īpašnieku nākas arī pastrīdēties. Šāda likuma norma ir vēsturiski saglabājusies. Mēs būtu daudz priecīgāki, ja tas būtu aizliegts, taču tad valstij būtu jārod daudz vairāk līdzekļu kompensāciju izmaksām,» skaidro R. Auziņš.
Taču lielākā problēma esot maluzvejniecība, it īpaši Gaujā lašu nārsta laikā. «Malu zvejnieki, kuri ir, kā mēdz teikt, ar stāžu, perfekti zina nārsta laiku. Ir bijis tā, ka ar inspektoriem, naktī laivās pa Gauju braucot posmā no Līgatnes līdz Siguldai, pa ceļam jāpiestāj krastā, lai izkrautu izņemtos murdus un tīklus - laiva ir pilna, pašiem nav, kur sēdēt,» piedzīvoto atceras Vidzemes reģionālās administrācijas direktors
Vislielāko postažu nodarot elektrozvejnieki. Esot arī tādi, kam maluzvejniecība ir sports. «Inspektori strādā dienām un naktīm, gan fiziski izņemot tīklus, gan vaktējot maluzvejniekus. Vēl esam sākuši rudeņos organizēt lašu vērošanas pasākumus - sabiedrību informējam par lašu nārsta laiku un aicinām nākt, skatīties nārsta procesu dabā. Jo vairāk te cilvēku, jo mazāk būs iespēju tiem, kas grib darīt netīro darbu,» saka R. Auziņš.