Annija Žirardo, «spēcīgākais dramatiskais talants pēckara Francijas teātros» (Žans Kokto), kura savā radošajā mūžā (1957-2007) notēlojusi 217 kinolomu, ik gadu vairāk nekā četrās filmās (!), labi zināja gan - ko nozīmē būt slavas viļņa virsotnē, gan - nīkt totālā aizmirstībā. Turklāt mūža un karjeras nogalē viņai liktenis deva smagāko triecienu - pilnīgu atmiņas zudumu, Alcheimera tumsu, lai arī «dārzeņa stāvoklī» aktrise vēl eksistēja piecus gadus. Līdz 2011. gada 28. februāra rītā izdzisa savā mazītiņajā, nejaukajā Rue de Foin dzīvoklī meitas Džūlijas un mazmeitas Lolas klātbūtnē, kuras palūdza veco ļaužu pansijas ārstiem iespēju mūža pēdējās dienas mātei un vecmāmiņai, «visfranciskākajai no Francijas kinoaktrisēm» (Fransuā Miterāns), pavadīt mājās. Vidē, kur rokas stiepiena attālumā bija Annijas iecienītā brokastu vieta Pavillon de la Reine (Karalienes paviljons!) un iemīļotā pasēdētava - krodziņš Le Zakouski - ar krievu virtuvi, ar Žirardo dievināto ēdmaņu - sālītu siļķi, baklažānu ikriem un krievu šņabīti.
Jā, Žirardo Krieviju mīlēja - tāpat kā Krievijā mīlēja viņu. Miljoniem padomju cilvēku viņa bija vienkārši Aņa, vienlaikus iemiesojot franču šarma un stiprās, neatlaidīgās franču sievietes ideālu. Pēc lomām filmās Žurnālists (šajā Gerasimova filmā aktrise epizodē spēlē pati sevi), Ārste Fransuāza Gaijāna, sevišķi pēc komēdijas Vecmeita un lieliskās melodrāmas Dzīvot, lai dzīvotu (kopā ar Īvu Montānu), Padomju Savienībā cilvēki bija traki «pēc mūsu Annijas».
Tieši Krievijā viņa dabūja darbu arī savas «franču karjeras» krīzes posmos (filma Rūte, seriāls Bīdītāji (2007), aktrises pēdējā kinoloma), kad producenti atteicās ar kašķīgo taisnības cīnītāju sadarboties - un mēle Annijai bija asa, tāpat kā viņas nu jau leģendārais neizvēlīgums, kur un pie kā filmēties. Žirardo nesmādēja nevienu lomu, bieži vien krītot smagā, alkohola un narkotiku stimulētā depresijā, kad kritika un publika neizpratnē viņu nežēlīgi lamāja - kā aktrise ar tāda mēroga talantu sevi var izniekot, piedaloties mazvērtīgos niekos? Uz to Žirardo bija viena atbilde: «Visu mūžu man ir divas kaislības - darbs un vīrieši -, un nekas mani neapturēs.»
Abas savas kaislības šī sīkā, sīkstā, skaistā sieviete savā mūžā remdināja pārpārēm, kaut reizēm maksāja par to pārmērīgi dārgi - pēc publiskotā skandāla ar Francijas prezidentu Miterānu (aktrisei bija īss mīlas sakars) Žirardo krita dzeršanas depresijā, bet pēdējais mīļākais viņu elementāri izputināja ar šaubīgu afēru Casino de Paris. Var teikt, ka Francijas nacionālais lepnums, vairāku Cēzaru, Volpi kausa, Kannu Palmas zara īpašniece mira kā nabadze, savai un ģeniālās Viskonti filmas Roko un viņa brāļi (1960) partnera itāļu aktiera Renato Salvatores meitai atstājot nelielu ūķi un tukšu bankas kontu.
Žirardo likteni var apskaust un uzskatīt arī par nožēlojamu. Pēc 2001. gada, kad slavenais austriešu režisors Mihaels Haneke «aizmirsa» uzaicināt Žirardo un savas visvairāk titulētās filmas Pianiste pirmizrādi Kannu Festivālu pilī, kura izvērtās triumfā visai radošajai grupai, vajadzēja steidzami transportēt Žirardo uz Kannām, jo viņa ieguva īpašu Palmas zaru - par labāko otrā plāna lomu. Haneke gan savu «aizmāršību» izpirka, uzaicinot aktrisi mazai lomai nākamajā filmā Apslēptais, jo saprata, ka Annijas «sliktais raksturs» filmēšanas laukumā saistās ar slimību, nevis spītību. Arī Žirardo kolēģi aktieri Ipēra, Mažimels rūpīgi slēpa problēmas ar aktrises atmiņu, jo viņa bija lūgusi: «Es taču pazaudēšu jebkuras darba iespējas, kas tad uzturēs ģimeni?»
Man bijis gods intervēt Anniju Žirardo, kad viņa apmeklēja Rīgu. Te māksliniece bijusi divreiz: kā viešņa - zvaigzne kādos lokālos kinosvētkos - un uzstājoties teātrim nepiemērotajā Kongresu namā ar sliktas kvalitātes antreprīzi Zambezi ūdenskritumi. Izrāde bija «spiesta lieta» - Žirardo, kura lepojās ar savu «labāko lomu itāļu kino Nadju - prostitūtu ar krievu vārdu» -(Roko un viņa brāļi), pārsteidza mani ar kategorisku, pat šerpu paziņojumu, ka «zinu, jūs neesat Padomju Savienība, tomēr krievu tautu es mīlu». Un aizsmēķēja kārtējo Gitanes - pārāk stipras cigaretes tik trauslai sievietei. Intervijas laikā Žirardo tikko aizsākto paciņu iztukšoja. «Mani teātra pasaulē ieveda Žans Kokto, viņš mācīja - ja tev kaut kas nepatīk, saki to, neklusē. Noklusēti aizvainojumi saēd kā vēzis.» Nav iedomājams, ko jūt aktrise, kas piecus gadus dzīvo apziņas mēmumā.