Komentētāji metās skaidrot - zemesvēzis taču, briesmīgs zvērs, tas dārzā nograužot visas saknes un drausmīgi vairojoties! Ātrāk no tā jātiekot vaļā! Pelēkā piektdienas pēcpusdienā ar fotogrāfu braucam skatīt zemesvēzi un iepazīties ar Vitu.
Baltais miesassargs
Aiz staltām tūjām, skaista zedeņu žoga un vecām ābelēm paslēpusies Vitas nesen iegūtā laimes zeme - plašais dārzs, vecā māja, pirtiņa un guļbaļķu šķūnītis. Pažobele pilna ar putnu ligzdām, strazdi perē jau otro metienu, no rīta mājai garām cilpojot zaķi, dārzā labi jūtas zalkši un glodenes, un Vita no tā visa gūst baudu. Viņa ir īstens pilsētas bērns. Šo bagātību, kur ik stūrītis brēc un vēl ilgi brēks pēc darbarokām, ieguvusi nejauši pēc sludinājuma avīzē: «Pārdevu dzīvokli un uz gulēšanu te ievācos pagājušajā vasarā, bet pārziemoju tomēr pie draudzenes, jo te vēl nav apkures. Te vispār nekā īpaša vēl nav. Nekādas sajēgas par laukiem man nebija, taču māja mani māca daudzām dzīves gudrībām. Esmu laimīga, man ir sajūta, ka kaut kas krīt rokās, tās tikai jātur atplestas.»
Kopā ar Vitu mūs sagaida Boņa - liela, balta Vidusāzijas aitusune ar skaistām un ļoti vērīgām acīm. Vita Boņu tur pie saites, saka - galvojot par suneni tikai par deviņdesmit astoņiem procentiem: «Boņai šeit bija jāuzņemas miesassarga funkcijas. Es dabūju, ko gribēju, - Boņa mani tā sargāja, ka neviens nevarēja klāt pienākt. Tā bija otra galējība. Nācās iet uz suņu skolu, mācīt paklausību. Priecājos - esmu izdresējusi paklausīgu un mierīgu suni. Ja nebūtu Boņas, es nezinu, vai te tik droši justos.» Toties abas Vitas kaķenes - māte un meita - Mūča un Caca (īstie vārdi ir super smalki), kurās rit britu asinis, ir Boņas labākās draudzenes. Sune tās laiza un apčubina: «Šinī mājā visi strādā. Suns sargā, kaķi ķer peles, un to te ir daudz. Ziemā Boņa ķēra žurkas, jo kaķi ar tām netika galā.»
Dr. Dūlitla filiāle
Vitai Jaunzemei ir pamatīga glābējas biogrāfija, un stāsti par dzīvē atgrieztajiem ir kā no filmas par doktoru Dūlitlu pārceļojuši. Vita smejas: «Vari par mani rakstīt, ka esmu pustraka dzīvnieku mīle! Tie, kas mani pazīst, nebrīnīsies.» Viņa glābusi ežus, vārnas, baložus: «Tā ir karma - eju ar suni pa mežu un dzirdu - kaut kur tā kā zīdainis kliedz. Skatos - ar skrotīm sašauta pīle! Protams, pārnesu mājās. Putns pie manis dzīvoja, vannā kakāja! Visur, kur eju, man dzīves pabērni nāk pretī.» Reiz naktī Rīgas dzīvoklī uz lodžijas Vita atrada kaiju ar salauztu spārnu, gandrīz gadu baroja un loloja putnu, katru dienu nesa uz vannu peldināt. Tad uz laiku, kamēr pati piedalījās velopasākumā pa Barona taku, aizdeva kaiju izmitināt Nītaures privātajā zoodārzā. Tur lidone bija pārlaimīga, dzīvoja voljerā kopā ar melnajiem gulbjiem, pa īstam atkopās un pēc pusgada aizlidoja! Cits stāsts - laukos Limbažu pusē kaimiņu meitene izmisusi - no ligzdas izkritis stārķēns! Vita atceras: «Aizeju, skatos, zemē guļ tāds liels terodaktilis, tāds lidojošs dinozaurs, īstajā vārdā pterodaktils, ar asiņainu kaklu un spārnu! Ņemu padusē un stiepju uz mammas mājām!» Vita ķērusi atradenim vardes un griezusi gabaliņos, jo nav zinājusi, ka stārķiem liela mute. Uz mucas, lai ūdens cauri tek, Vita uztaisījusi stārķēnam ligzdu, nesusi rūpju bērnam vardes, peles, makšķerējusi zivis un nobarojusi savu terodaktili tā, ka šis vairs nav gribējis lidot! Dārzā staigājis pakaļ kā sunītis, virtuvē ēdis kaķa barību! Kad pienāca rudens, stārķis aizlidoja, bet nākamā gadā atgriezās un... atkal prasīja zivis!
Taču šis gadījums vēl it kā ir saprotams. Brīnumaināks ir cits stāsts - kad Vita dārzā iekārtoja dīķīti, viņa nolēma lielveikalā izglābt divas zivis, bet noskatītās karpas pārdevēja Vitas acu priekšā nogalēja! Izrādījās, dzīvas zivis pircējiem aizliegts pārdot! Nē, un viss! Vita no ieceres neatkāpās. Divas dzīvas karpas un mazu līnīti viņa nopirka Centrāltirgū un ielaida baseinā: «Mani labie nodomi aizgāja uz elli! Nākamajā rītā karpas asiņainas gulēja pie baseina. Boņa tās bija nokodusi, bet līnītim netika klāt. Apbedīju karpas dārzā. Uz kapiņa tām par piemiņu iestādīju divas rozes, bet līnīti ielaidu ezerā!»
Ar pliku dibenu uz zemes
Skaram sāpīgu tēmu - vai, redzot, ka putns vai dzīvnieks smagi savainots, nebūtu humānāk viņu eitanazēt? Vitai ir sava stingra pārliecība: «Mans princips ir nevienu neiemidzināt. Es ticu dvēseles nemirstībai. Katram jāiet savs ceļš - i cilvēkam, i dzīvniekam. Jādara viss iespējamais, lai atvieglotu ciešanas, bet aiziešana lai paliek Dieva ziņā! Dzīvnieks aiziet, kad pienācis viņa laiks. Protams, viss atkarīgs no apstākļiem, bet jāklausa intuīcijai un instinktiem!»
Vita savā dārzā ir laimīga: «Man beidzot ir māju sajūta. Te man atveras visas čakras un es kļūstu par dabas meitu - ne vairs tikai sludinot zaļo dzīvesveidu, bet pati tā dzīvojot! Esmu sapratusi, ka ar visiem jāsadzīvo - ar cilvēkiem, ar dabu, viss ir jāpieņem un jāgūst prieks! Daba pasaka priekšā, kā rīkoties, un tad ir viegli palīdzēt arī cilvēkiem. Dabas izjūta ir vienīgās zāles, kas mums vajadzīgas. Sēdi ar pliku dibenu uz zemes un jūti, ka esi dabas sastāvdaļa!»