Ņemot vērā, cik daudz tiek runāts par nacionālo identitāti, nacionālo pašapziņu utt., ziņa, ka šogad vidusskolēniem vissliktākie vidējie rezultāti centralizētajos eksāmenos bijuši vēsturē (un matemātikā), ir apspriešanas vērta. Vieglākais, protams, būtu vainot skolotājus, mācību līdzekļus, pašus jauniešus, tomēr diez vai tas ir auglīgi. Ja pieņemam, ka viens no kādas jomas slikto zināšanu iemesliem ir tas, ka cilvēks īsti neredz jēgu šādām zināšanām, to pielietojamību savā dzīvē, tad jādomā, ko mainīt šajos priekšstatos.
Mūsdienu pasaulē, kur vakardienas ziņa vairs nav ziņa, jaunie cilvēki, iespējams, patiesi nesaprot, kāpēc viņiem būtu vēlams zināms priekšstats par to, kas noticis vispār kaut kad «ārprātīgi» sen. Savukārt Latvijas vēsture, iespējams, asociējas ar tās atsevišķu periodu ekspluatāciju politikā, kas arī izraisa atgrūšanos. Droši vien ir arī citi iemesli, bet rezultāts ir tāds, kāds nu tas ir. Kā varētu pamatot cilvēkam, kurš negrasās kļūt par vēsturnieku vai nodarboties ar humanitārajām zinātnēm vispār, ka vēstures zināšanas - te runa nav par gadu un skaitļu iekalšanu - viņam tomēr varētu noderēt? Subjektīvā versija varētu būt šāda.
Tu vari neatcerēties faktoloģiju, bet vēsture ir lieliska stimulējoša augsne pārdomām par daudzām lietām, ar kurām mēs ikviens saskaramies savā dzīvē. Pirmkārt, skaudrs skats uz paša sasniegto. Vēsture ir pārbagāta ar valdniekiem, politiķiem, kā šodien saka, «dzīves saimniekiem», kuru pašiedomātais statuss un nākotnes perspektīvas izrādās viegli sagraujamas. Tu pat pats vari it kā visu darīt pareizi (vismaz paša skatījumā), bet, redz', vēstures kārtis izkrīt citādi... Otrkārt, tieši pretēji šim mazliet depresīvajam secinājumam vēsture liecina par cilvēku apbrīnojamo spēju sākt atkal no nulles, pārciest, izdzīvot. Lielai daļai no mums gadās periodi, kad liekas - nu gan draņķīgāk nevar būt. Parakņājamies priekšstatos par vēsturi - hei, cilvēki, kuri nebija nedz gudrāki, nedz ētiski pārāki par mums, tikuši pāri ne tam vien. Treškārt, vēsture sniedz daudz izcilu piemēru tam, kā ļaudis (to skaitā visnotaļ adekvāti) iekrīt uz saukļiem, ideoloģijām, solījumiem (un ar ko tas parasti beidzas). Arī cilvēkam, kurš distancējas no t. s. politikas, ir lietderīgi paturēt atmiņā, cik viegli ar mums diemžēl manipulēt. Ceturtkārt, pat vispārīgas zināšanas par vēsturi atgādina, cik ļoti mainās priekšstati par skaisto, vērtīgo, pareizo. Lai gan esam kļuvuši (jo īpaši jaunie cilvēki) iecietīgāki pret atšķirīgo, apziņa par stereotipu mūžīgo klātbūtni par ļaunu nenāks. Citiem vārdiem sakot, cilvēka zināšanas par vēsturi var nebūt hronoloģiski vai ģeogrāfiski vienmērīgas, tomēr tās dod «izejvielas» viņa domāšanai pretrunīgās situācijās, lēmumu pieņemšanas brīžos. Līdz ar to būtu lietderīgi, ja vēsture tiktu uztverta ne tik daudz kā noteikts faktu kopums, kas «jāzina ikvienam inteliģentam cilvēkam», bet kā kritisku, elastīgu domāšanas veidu veicinoša prāta vingrināšanas prakse.
Kā šādu uzstādījumu realizēt izglītības sistēmā praktiski, ir cita tēma. Sāksim ar to, ka eksāmenu rezultātus netraktēsim labi zināmajos «kad mēs augām...» modeļos - kas, starp citu, arī ir veci kā pasaule.