Ceļotājus salai piesaista Rodas koloss, ko dēvē par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, un vecpilsēta. Tomēr daivings ir it īpaši pievilcīgs magnēts. Daudzās iespējas rada labu augsni topošajiem nirējiem iegūt atbilstošas kvalifikācijas no iesācēja līdz instruktora līmenim. Šī iemesla dēļ daiveru sabiedrība Rodā ir ļoti starptautiska, jo kursanti ir no dažādām pasaules malām, aptverot Jaunzēlandi, Ameriku, Eiropu, Austrāliju un pat Latīņameriku. Šī daudzveidība iezīmē vienu no šīs sabiedrības iezīmēm - piedzīvojumu meklētāji un ceļotāji. Taču visprecīzākais raksturojums, manuprāt, ir moderni hipiji un brīvdomātāji, puķu bērni, tikai šajā gadījumā precīzāk būtu - ūdens bērni. Daivera darbs nav viegls. Ikdiena, piemēram, Rodā, sastāv no celšanās septiņos no rīta, astoņos esot jau uz kuģa mazajā ostā, sagatavojot vajadzīgo tehnisko aprīkojumu, sagaidot tūristus, izskaidrojot dienas kārtību un deviņos dodoties ceļā uz niršanas vietu. Tad seko pati niršana un tūristu apmācība pirmajos daivinga soļos visas dienas garumā, ap pieciem - atgriešanās atpakaļ ostā. Tūristiem ar to diena ir beigusies, bet daiveriem vēl ir jāsagatavojas nākamās dienas niršanai, tad pašā vakarā var droši doties mājās, parasti ne ātrāk par septiņiem astoņiem. Tāda kārtīga darbadiena, ja tā padomā, bet galvenā atšķirība no biroja darba - daiveri visu uztver vieglāk un darbu dara ar neviltotu prieku. Ne no viena vien daivera esmu dzirdējusi: «Es daru to, kas man patīk, - nirstu -, un man par to vēl maksā, kas var būt labāks!» Darbs ietver aktīvu komunikāciju ar cilvēkiem, īpaši jauniešiem, tādējādi nopietnais darbs mijas ar izklaidi. Un šo harmoniju, kādu darbs var radīt, kad tiek uztverts nevis kā darbs, bet kā hobijs, var tikai apskaust. Un šis vieglums un laimes sajūta tiek pārnesta arī citās sfērās, kas rada puķu bērnu iespaidu. Tāpat arī visa daiveru dzīves filozofija - ķert mirkli, dzīvot šodienai un izbaudīt visu, ko tā dod, lai nav jānožēlo kaut kas nepateikts vai neizdarīts vēlāk.
Un, skatoties uz daiveriem, brīžiem ir grūti saprast, kā cilvēki var katrus sešus mēnešus ceļot uz jaunām vietām, jo vienā punktā sezona beidzas, otrā - sākas, darbs ir tur, kur tobrīd ir tūristi un niršanai piemērots ūdens, kā var iztikt ar nelielo algu un neiespringt par ērtībām, precīzāk, to trūkumu, un pāri visam - priecāties par katru ūdenī pavadītu dienu, izbaudot katru sava darba stundu, neskaitot laiku, kas pavadīts darbā.
Un tieši tas apbur - uztvert savu darbu kā hobiju un darīt to ar prieku.