Pēc tam kad noskaidrojies, ka Eiropas Savienībā nokļuvušie nelegālie imigranti pēc bēgļa vai alternatīvā statusa Latvijā saņemšanas masveidā pamet mūsu valsti, amatpersonām sācies tāds kā paššaustīšanas - kā pelnu uz galvas kaisīšanas - laiks, izmisīgi domājot, kā vēl šiem ieceļotājiem izdabāt, lai viņi tomēr te paliktu. Pabalsts par mazu, lai izdzīvotu, trūkst bēgļu pie rokas paturētāju (mentoru), valsts valodas nezināšana kavē iekļaušanos darba tirgū - pamatproblēmas, kam ik pa laikam tiek prasītas un arī saņemtas jaunas finansējuma «piešprices», it kā iebraucēju noturēšana būtu pat svarīgāks uzdevums par pašu iedzīvotāju motivēšanu neemigrēt.
Vietējo emigrācija teju vai apstājusies, izbrauc vien daži tūkstoši gadā - pamatojot vienaldzīgo attieksmi pret šo sabiedrības daļu, spriedelē tā sauktie sociālekonomisko procesu eksperti, laikam iedomājoties, ka klausītāji neuztvers atšķirību starp mūsējo tūkstošiem un ieceļotāju dažiem desmitiem, kuri nu tiek iecelti kādā īpaši aprūpējamo statusā. Bet vai to «kronēšana» par nez cik dārgiem viesiem un īpašā aprūpe aizbraukšanas problēmu atrisinās? Vai ar to neradām vēl lielāku problēmu ilgtermiņā - ieradumu, ka šajā valstī vajag tik piedraudēt ar aizbraukšanu un integrēšanās grūtībām, lai visi labumi no gaisa sāktu krist?
Ja caurbraucēju noturēšana Latvijai tiešām tik svarīga, varbūt jāskatās uz šo tēmu kompleksāk - diskusijas jāfokusē uz to, kā radīt Latviju par tādu sapņu zemi, no kurienes nemūk? Ne nelegāli ieceļojušie, ne ievestie, ne arī - un tas tomēr ir pats galvenais - vietējie. Tad varbūt sāksim ar igauņu attieksmes pārņemšanu, proti, ka bēgļi nav uztverami par kādu īpašāku sabiedrības daļu un ka par straujāku labklājības pieaugumu jārūpējas, primāri domājot par vietējiem - valsts iedzīvotāju kopumu? Kad ko tādu rosina, atsaucību no politiķu puses nemana. Drīzāk dzirdami aizbildinājumi, ka administratīvi jau nevar jaunas darbvietas radīt. Jo attīstības politikas īstenošana prasa īpašu iedziļināšanos, lielākus ieguldījumus, drosmīgākus lēmumus? Un arī labums tad sagaidāms vien pēc vairākiem gadiem - laikā, kad «pie šprices» varbūt būs jau kāds cits? Tāpēc lielās lietas lai paliek pašplūsmā, publikas tracināšanai noderēs arī daždesmit iebraucēju noturēšanas valstī tēma?
Saprotams, ka palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem ir svēta lieta. Jautājums tikai, vai mums tas jādara pāri saviem spēkiem? Ļoti trāpīga šajā ziņā ir Dienā šodien publicētā karikatūra - sabūvēsim zelta pilis iebraucējiem, tad piedāvāsim turp pārcelties arī vietējiem. Nu kaut vai pastrādāt par apkalpojošo personālu...