Aktieris Imants Skrastiņš
2. Mani vecāki bija disponēti uz literatūru, un viņiem Čaks nebija noslēpums, bet man - Leona Paegles 1. vidusskolas (tagad - Rīgas Valsts 1. ģimnāzija - red.) audzēknim - Čaks literatūras hrestomātijā nemaz nebija pieminēts. Es Čaku atklāju nedaudz vairāk nekā pirms 40 gadiem, kad Pēteris Pētersons kopā ar Imantu Ziedoni izveidoja dzejas drāmu Spēlē, Spēlmani!. Biju galvenās lomas izpildītājs. Man atvērās plašas acis un sirds uz to, ko savā laikā radījis Čaks.
3. Es pēc savas būtības neesmu disponēts uz prēmijām. Diez vai Čaks kā sava laika avangardists varētu pretendēt. Nobela prēmijai es nerakstītu nekādu ieteikumu vai vērtējumu. Manuprāt, vislielākā prēmija, ko viņš ir ieguvis, ir tūkstošiem latviešu siržu mīlestība. Kad pirmoreiz pirms 10 gadiem saņēmu Čaka balvu, divpadsmitos naktī Čaka 100. dzimšanas dienā aizbraucām uz kapiem un aizdedzinājām viņam par godu 100 sveču. Ilgu laiku pie sevis domāju, vai to kapos drīkst vai ne. Izlēmu, ka Čakam to var, jo viņš man ir dzīvs. Pie degošām svecēm dziedājām «Augstu laimi, prieku…». Ir dzejnieki, kurus mīl ar sirdi un tikai pēc tam ar prātu.
4. Čaka dzeju man ir vieglāk runāt nekā jebkura cita dzejnieka darbus. Vēl man ir viegli runāt Petera dzeju. Runājot Čaka dzeju, man ir tāda sajūta, ka es pats to būtu rakstījis un izjutis. Nav absolūti nekādu grūtību. Vēl tagad varu visu Spēlmani norunāt no galvas.
5. Dāvanu jau esmu pasniedzis. Šī gadsimta sākumā kopā ar Eduardu Pāvulu - es kā režisors un viņš kā aktieris - ierakstījām Čaka poēmas Mūžības skartie visus 24 tēlojumus. Tagad Latvijas Radio vairāk nekā divu nedēļu garumā darbdienu vakaros plkst. 22.15 skandēs šo mūsu veikumu. Savulaik par šo darbu saņēmām Nacionālās radio un televīzijas padomes galveno balvu.
6. Ņem, kuru rindu gribi, un es zem tās parakstos. Protams, izņemot nodevas padomju iekārtai. Es ļoti gribētu, lai Čaka 110 gadu jubilejā laikrakstā izskan Pētera Pētersona un Imanta Ziedoņa vārds, jo, ja nebūtu viņu abu iniciatīvas pirms 40 gadiem, izveidojot Spēlē, Spēlmani! un uzdrošinoties atkal celt gaismā Čaku, diez vai mēs šodien tik pilnā balsī runātu par viņu. Kaut gan šodien dzeja un citas sirdslietas ir nonivelējušās un kļuvušas par aizmirstību. Bet, ja jaunieši ieklausītos, kā skan Čaka dzeja, domāju, viens otrs teiktu: «Vo vella, kas to būtu domājis!»Jautājumi: Lana Kazlauskiene, Undīne Adamaite