Pēdējo spēli Anglijā aizvadīji 7. maijā, bet atgriezies tikai 18. maijā. Uz mājām nesteidzies?
Pēc pēdējās spēles vēl dažas dienas trenējāmies. Tad galvenais treneris Nils Vornoks aicināja katru spēlētāju uz individuālām pārrunām, un biju brīvs. Gribējās gan atbraukt ātrāk, bet bija jānokārto daži sadzīviski jautājumi.
Ko tev Vornoks teica?
Pateicās par lieliski aizvadīto sezonu un novēlēja labi pavadīt atvaļinājumu, bet zināt mēru (smaida).
Viņš šajā ziņā ir konservatīvs?
Nē, viņš ir konservatīvs futbola jautājumos, bet privātajā dzīvē nejaucas. Anglijā vispār tas ir īpatnēji. Kamēr tu laukumā rādi labāko spēli, vari ballēties kaut vai katru nakti, neviens neko nepārmetīs. Savukārt, ja sāksi spēlēt sliktāk, tad gan līdzjutēji un futbola eksperti atcerēsies visus netikumus. Spēlētāji jau paši ir lieli puikas un paši arī atbild par sevi.
Šosezon klubā biji gandrīz vai neaizstājams. Cik drošs vari būt par savu vietu sastāvā arī nākamgad?
Vornoks teica, ka būs papildinājumi visās līnijās, bet sastāva kodols tikšot saglabāts. Arī kluba īpašnieki esot izteikušies, ka astronomiskas summas netērēs, bet nekad jau nevar zināt, kurā brīdī viņiem var iešauties prātā doma iegādāties kādu pasaules mēroga zvaigzni. Aizsargu pāris esot kā vīrs ar sievu (smejas). Komandā runā, ka man ar Metjū Konnoliju šī savienība esot veiksmīga.
Anglijā dzīvo jau piecus gadus. Kā esi tur iekārtojies?
Ļoti labi, nav nekādu problēmu. Ģimene dzīvo kopā ar mani, īrēju dzīvokli netālu no treniņbāzes. Varbūt nav tas prestižākais rajons, toties nav jābrauc uz treniņu ilgāk par pusstundu. Līgums ar klubu man ir līdz 2013. gadam, turklāt tagad alga būs par aptuveni trešdaļu lielāka. Ja piedāvās palikt, neatteikšos, jo esmu tur ļoti labi iejuties.
Vai trakie Anglijas fani neuzmācas?
Agrāk tas bija retāk, jo klubs nespēlēja spoži, bet šogad Rietumlondonā kļuvu visai atpazīstams (smaida). Cilvēki nāk klāt, apsveic ar panākumu, novēl veiksmi. Forši! Ļoti patīkami, ka klubam uzradies arī latviešu atbalstītāju pulciņš.
Jādomā, ka nākamsezon tādu būs vēl vairāk?!
Redz, nākamgad būs pagrūti tikt pie biļetēm. Mums ir mazs stadions (18 360 vietu), bet ažiotāža ap premjerlīgas spēlēm - milzīga. Īpašnieki labprāt palielinātu stadiona ietilpību, bet tas nav iespējams. Būvēt vēl vienu tribīni augstāk pašvaldība neļaus. Pārcelties uz citu vietu? Tas būs ļoti nepopulārs lēmums. Anglijā to nesapratīs. It kā esot variants izrakt zemāk laukumu, bet tā, manuprāt, ir utopija.
Anglijas kausa izcīņas ietvaros esi spēlējis ar premjerlīgas klubiem. Cik spēcīga ir šī līga?
Tā viennozīmīgi ir spēcīgākā pasaulē. Jā, Spānijā ir divi grandi, bet kopējais līmenis visaugstākais ir tieši Anglijā. Kausā spēlējām līdzīgi, bet vienai spēlei sezonā var sagatavoties arī pensionāri. Pavisam cita lieta spēlēt tur katru nedēļu un allaž - ar labākajiem. Šogad kausā spēlējām ar Birmingham, pēc spēles aprunājos ar pretiniekiem. Šie bija mēmi, teica: «Jūs nu gan strādājat kā zirgi.» Championship, kurā šogad uzvarējām, ir fizisks futbols, daudz asas cīņas, tāpēc premjerlīgas spēlētāji pie tāda nav pieraduši. Tur ir pavisam cits domāšanas ātrums. Spēlētāji skrien mazāk, toties pārdomātāk un lietderīgāk.
Pret ko tev līdz šim klājies visgrūtāk?
Tai pašā Anglijas kausā Blackpool rindās spēlējām pret Tottenham. Toreiz viņiem bija uzbrucēju duets Dimitars Berbatovs un Robijs Kīns. Viņi bija tā saspēlējušies! Likās, ka aizsietām acīm viens otru atrastu. Visgrūtāk man pašam ir spēlēt pret spēlētājiem, kas bieži pieņem negaidītu, pat neloģisku lēmumu. Tādus nav iespējams «nolasīt».
Latvijas valstsvienībai gan šī sezona nav veiksmīga. Kā pietrūka labākam sniegumam?
Manuprāt, galvenā problēma ir pārliecības trūkums. Kad Izraēlā panācām neizšķirtu, pietrūka nekaunības dzīties pēc vēl vieniem vārtiem. Tā vietā «iesēdāmies» aizsardzībā ar kaut kādu bijību un pietāti pret pretinieku. Ja pārlūko sastāvus, nav jau Izraēla galvastiesu pārāka par mums. Tāda grupā ir tikai Horvātija. Gruzija, Grieķija un Izraēla ir komandas, ar kurām varam spēlēt līdzīgi.
Tu ar diviem vārtiem piecās spēlēs kā aizsargs esi rezultatīvākais Latvijas izlases rindās!
Tas tikai liecina par to, cik mazrezultatīvi mēs spēlējam. Būtu absurdi, ja mēs pret to pašu Izraēlu spēlētu no uzbrukuma, jo tad līdzjutēji un žurnālisti prasītu, ko mēs lietojam (smejas). Tomēr nedrīkstam atkārtot iepriekšējās kļūdas un «ierakties» tikai savā laukuma pusē. Jāmeklē balanss. Ja mēs uzbrūkam tikai pēc standartsituācijām, tad nav jābrīnās, ka esmu rezultatīvākais, jo pie bumbas pretinieku soda laukumā tieku biežāk nekā mūsu uzbrucēji.
Pret Izraēlu trīs spēlēs guvi divus vārtus!
Es laikam ļoti patīku viņu vārtsargam (smejas). Jācer, ka 4. jūnijā Rīgā iesitīšu arī trešos.