Pirmo reizi ierodoties Indijā (pirms 13 gadiem), man šoks bija Varanasi. Manā grāmatplauktā ir kāda britu antropologa grāmata Mirt labu nāvi - par cilvēkiem, kuri ierodas nomirt Varanasi pilsētā svētupes Gangas krastā. Hindu ticīgajiem nāve un tai sekojoša kremācija šajā vietā nozīmē mokšu - atbrīvošanos no pārdzimšanu virknes un nonākšanu debesīs. Visvairāk šajā grāmatā mani iespaidoja nāvi gaidošo cilvēku fotogrāfijas. Bērnu un mazbērnu ielenkti viņi svinīgām, nopietnām sejām raugās kameras objektīvā. Tajās nav ne baiļu, ne trauksmes - šķiet, viņi jau ir ieceļojuši citā realitātē.
Pilsētā atrodas vairākas patversmes, kurās cilvēki gaida nāvi. Parasti tā atnākot dažas dienas pēc ierašanās Varanasi. Par nelielu ziedojumu šīs patversmes iespējams apmeklēt. Es gan to nekad neesmu darījis. Nāve ir pārāk privāta, pārāk intīma lieta, lai tajā urķētos.
Tas, no kā Varanasi tomēr nevar izvairīties, ir kremācijas sārti. Dienu un nakti akmenī kaltajā Gangas krastmalā vairākās vietās sadeg mirušu cilvēku ķermeņi. Parasti diennaktī notiek ap 200 kremāciju. Gaisā dažkārt uzvirmo mazliet saldens aromāts. Blakus sārtiem parasti var ieraudzīt arī kādu rietumnieku, kurš kā hipnotizēts raugās uguns liesmās. Tas, kas šokē Varanasi - ka nāve šeit ir izlikta publiskai apskatei, ka no tās neviens nebaidās un nekaunas. Cilvēka ķermenis sadalās mūsu acu priekšā, dažu stundu laikā pārvēršas par pelnu sauju šī vārda burtiskajā nozīmē. Dažreiz starp liesmām redzamas apdegušas vai jau pārogļojušās ķermeņa daļas - parasti galva vai kājas.
Es esmu apradis ar Indiju, un mani maz kas vairs spēj pārsteigt. Bet šoreiz tomēr arī es uzzināju kaut ko patiesi šokējošu. Izrādās, blakus kremāciju vietām nelielās grupiņās mitinās agori - kādai hinduistu sektai piederoši mūki vientuļnieki, kuri uzturā lieto kremēto cilvēku gaļu. Parasti naktīs viņi nākot pie sārtiem un izķeksējot kādu ēšanai piemērotu miesas gabalu. Dažiem īpaši garšojot cilvēka smadzenes. Šai rīcībai gan vairāk esot reliģiska, nevis praktiska nozīme.
Indiešiem agori nepatīk (vietējiem musulmaņiem viņi šķiet pretīgi), bet viņus tomēr respektē, no viņiem pat ļoti baidās. Ja agori kādam pareģojot nākotni, tā piepildoties par 100%. Man parādīja kādu agoru blakus Haričandras kremācijas vietai. Tērpies melnās drānās viņš sēdēja uz neliela paaugstinājuma un nekustīgs stundām ilgi meditējot raudzījās Gangas straumē. Šī būtne izstrāvoja kaut pārdabisku, kaut ko ne no šīs pasaules. Es viņu redzēju tikai no sāniem un aizmugures, bet šķita, ka viņš mani ne tikai redz, bet pat spēj nolasīt manas domas.
«Kā tas iespējams, kāpēc viņi tā dara?» šo jautājumu es vēlāk bieži uzdevu sastaptajiem indiešiem. Atbilde bija indiešiem raksturīga: «Viņam tāda karma.»